INTEGRĀCIJAS BŪTĪBA UN FORMAS
ekonomiskā integrācija attiecas uz tirdzniecības apvienošanos starp dažādām valstīm, turklāt tas nozīmē, ka valstu starpā pastāv arī dažādu tirdzniecības barjeru atcelšana u.tml. Piemēram, valstis var vai nu pilnībā vai daļēji atteikties no muitas tarifiem tirdzniecībā un līdzīgi. Uzreiz rodas jautājums – ko tad šajā gadījumā dod pati integrācija? Proti, ja tiek atceltas tirdzniecības barjeras, tad tas nozīmē, ka zemākas cenas būs produktiem, līdz ar to ieguvēji būs gan izplatītāji, gan paši patērētāji. Līdz ar to integrācijas mērķis ir palielināt tirdzniecību. Pamatā ekonomiskā integrācija daudzām valstīm dod dažādus papildus ekonomiskos labumus. Turklāt, pateicoties integrācijai, rodas vienots tirgus un ekonomiskas savienības. Pēc visas savas būtības integrācija nozīmē brīvu, liberālu tirdzniecību. Turklāt ekonomiskā integrācija tāpat arī atstāj iespaidu uz katras valsts politiku, jo viss kopā beigu beigās tāpat sasaistās. Kopumā var secināt, ka galvenais ekonomiskās integrācijas mērķis ir nodrošināt katrā valstī labklājību. reģionālā ekonomiskā integrācija. Proti, ar reģionālo ekonomisko integrāciju saprot to, ka valstis apvienojas pa reģioniem, piemēram, Eiropas Savienība, Naftas valstis u.tml. Turklāt reģionālā ekonomiskā integrācija vairāk veidojas gan tieši politisko nevis ekonomisko faktoru ietekmē. Pēc savas būtības reģionālā ekonomiskā integrācija ietekmē diezgan pamatīgi attīstošās valstis un sāk jau izvirzīties arvien vairāk uz āru dažādos komerciālos darījumos. Līdz ar to ir vairāki faktori, kas ir likuši valstīm reģionāli apvienoties. Proti, Eiropas apvienošanās (izveidojot ES) ir bijis kā labs stimuls pārējām valstīm, lai saprastu, ka apvienojoties ir iespējams gūt labākus panākumus un uzlabot gan labklājības līmeni, gan arī pašu valstu attīstību. Otrkārt, arī Amerika ir pierādījusi, ka tā ir gana spēcīga un ka tās pozīcijas arī ir diezgan vērienīgas, jo tā iekšēji ir apvienojusi visus štatus un kļuvusi pietiekami spēcīga. Treškārt, spēcīgu valstu apvienošanās ar ne tik attīstītām valstīm arī dod labumu – proti, spēcīgās valstis var paplašināt savu tirdzniecību, tādejādi samazinot tirdzniecības barjeras un ir iespēja veikt eksportu, savukārt mazāk attīstītas valstis vairāk tiek nodrošinātas ar importu u.tml., tādejādi arī sāk pieaugt to attīstības līmenis. Ja runājam par Eiropas Savienību, tad valstis, kas apvienojas tajā, jūtas savstarpēji pasargātas, jo tiek izveidoti īpaši līgumi par to, ka savstarpēji tās netiks aizskartas, ka viena otrai palīdzēs, ja būs nepieciešams utt. Turklāt līgumos ir atrunātas visas tirdzniecības barjeras un pārējie noteikumi, lai katra valsts varētu kaut ko iegūt no tā, ka sadarbojas ar pārējām. Lai izveidotu reģionālu integrāciju, valstu apvienībām ir arī savi noteikumi jāsaskaņo ar GATT. Reģionālās attīstības līgumiem jābūt saskaņotiem ar šo mērķi, un šajā virzienā jāpiedāvā papildus iespēja, koncentrējot visu darbību tematikai, kas skar pārstrukturizāciju nacionālajā līmenī ar mērķi samazināt iekšējās tirdzniecības barjeras. Ar to palīdzību tāpat ir jāskar tēmas par nodokļu jomas pārskatīšanu, politiskās nestabilitātes un korupcijas samazināšanu vai jaunu institūciju izveidi, atbalstu to attīstībai vai citiem iekšējiem jautājumiem. Proti, noteikumiem ir jābūt atbilstošiem un tiem ir jāievēro vairākas normas. Kopumā reģionālā integrācija un sadarbība veicina valstu ievadīšanu pasaules ekonomiskajā attīstības ceļā, un tai ir vadošā loma, lai stiprinātu mieru un mazinātu konfliktus. Pateicoties tam, iesaistītajām valstīm, ir iespēja noregulēt starprobežu problēmas, it īpaši jautājumos par apkārtējo vidi, kā arī dabas resursu izmantošanu un pārvaldīšanu. Kopumā darba autore uzskata, ka starptautiskās ekonomiskās integrācijas būtība ir tāda, ka integrācijas rezultātā ir izveidojušās vairāku valstu apvienības un organizācijas, kas realizē un kontrolē starpvalstu ekonomiskās attiecības. Šo savienību un organizāciju galvenais uzdevums ir veidot vienotu ekonomisko sistēmu, lai radītu visiem šī tirgus dalībniekiem vienādas iespējas, tā veidojot godīgu konkurenci un izvairoties no jebkāda veida diskriminācijas. Ja runājam par integrācijas vēsturisko attīstību, tad tiek uzskatīts, ka integrācija ir aizsākusies 1910.gadā, kad tika izveidota Āfrikas Savienība. Tam vēlāk sekoja arī Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveide 1951.gadā. Taču mūsdienās par vienu no integrētās ekonomikas zonām starp neatkarīgām valstīm var uzskatīt jau autores iepriekš minēto Eiropas Savienību un tās eiro zonu. Tāpat arī ASV ir ekonomiski un politiski integrēta, jo tā apvieno dažādus štatus (apmēram 50). Turklāt, ja runājam par ASV, tad diemžēl štatu savienošana nenotika miermīlīgā ceļā, bet gan pilsoņu kara rezultātā. Arī Pasaules Tirdzniecības Organizācija (PTO) ir integrēta organizācija, jo tajā ir apvienojušās dažādas valstis, lai samazinātu tarifus tirdzniecībā. Proti, pateicoties PTO izveidei, tarifu līmenis, kas 1950.gadā bija apmēram 45-50%, ir samazinājies uz 4-5% 2000.gadā. Proti, kā tiek minēts izmantotajā literatūrā, tad vairums ziņojumu par Eiropas integrāciju sākas ar atskatu uz Otro Pasaules karu un vēlmi nodrošināt ilgtspējīgu mieru Eiropas valstu vidū.
…
