Ļoti nozīmīgs starptautisko cilvēktiesību aspekts ir humanitārās tiesības, bez kurām starptautisko tiesību nozare nebūtu pilnīga. Humanitārās tiesības varētu definēt kā „kara laika tiesību cilvēktiesību elementu”. Humanitārās tiesības koncentrējas uz indivīda aizsardzību. Pamatā tās ir cilvēktiesības, kas piemērojamas starptautisku un reizēm arī iekšēju bruņotu konfliktu laikā.1 Starptautiskās humanitārās tiesības ir starptautisko tiesību nozare, kas reglamentē arī karojošo pušu kara vešanas metožu izvēli, civiliedzīvotāju un to īpašuma, kombatantu un nekombatantu, kā arī slimo un ievainoto statusu militārā konflikta laikā.2
Arī humanitārajās, kā visās starptautiskajās tiesībās ir attiecīgi starptautiski dokumenti, un par svarīgākajiem šeit varētu uzskatīt četras Ženēvas konvencijas, kas tika noslēgtas 1949.gadā, un to papildprotokoli. Šie dokumenti ir „Ženēvas konvencija par ievainoto un slimo karavīru stāvokļa uzlabošanu karadarbībā iesaistītajās armijās”, „Ženēvas konvencija par jūras kara spēku sastāvā esošo ievainoto, slimo un kuģu katastrofās cietušo personu stāvokļa uzlabošanu”, „Ženēvas konvencija par izturēšanos pret karagūstekņiem” un „Ženēvas konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā”. Ženēvas konvencijas ir pasaulē visvairāk ratificētie starptautiskie dokumenti, un daļa no Ženēvas konvencijās ietvertajām tiesībām jau ir kļuvušas par starptautiskajām paražu tiesībām, kas nozīmē, ka tās ir obligātas arī tām valstīm, kas nav konvenciju dalībvalstis. Ženēvas konvencijām ir divi papildprotokoli- I papildprotokols regulē starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību, II papildprotokols regulē iekšēju bruņotu konfliktu upuru aizsardzību. Arī abus šos papildprotokolus ir ratificējušas gandrīz visas konvenciju dalībvalstis (izņemot ASV).3
…
