Kopš 17.gs. līdz 20.gs. lielākā pasaules bagātību un militārā vara koncentrējās Eiropā, un dažas no Eiropas valstīm izmantoja šo varu, lai pakļautu citas pasaulē esošās tautas, kolonizējot tās. 20.gs. sākumā Eiropas pārākums samazinājās, īpaši tāpēc, ka pieauga ASV politiskā loma. Eiropa steidzās izmantot savu bagātību un spēku I un II pasaules karam. Arī Japāna un ASV bija iesaistījušās šajos karos, kaut arī pārsvarā karš norisinājās Eiropā. No šī Eiropas nespēka izrietēja divas nozīmīgas izmaiņas starptautiskajā politikā:
Pēc 1945.g. Eiropas impēriju pilnīgas sagrāves, no 190 tagad eksistējošām valstīm, 100 veidojušās uz šo koloniju drupām;
Starptautiskajā sistēmā iezīmējās divas superlielvalstis – ASV un PSRS, kas aizpildīja esošo varas vakuumu starp tām un centās realizēt savas pretrunīgās intereses.
Tāpat pēc II pasaules kara, izveidojās valstis, ko tagad mēs saprotam kā Dienvidvalstis (the South), un kaut tās nav ekonomiski, politiski spēcīgas valstis, tām ir plašs bagātības, resursu un militārais potenciāls.
Periods, no 1945.g. līdz 60.gadiem un periodiski līdz pat 1989.g., tiek dēvēts par Augsto karu, kad pasaules galvenos politiskos vilcienus noteica ASV un PSRS politika.
Jaunā pasaules iekārta.
70.gadu sākumā, pasauli varētu raksturot kā samērā stabilu sistēmu, tomēr pārsvaru guva divi galvenie konflikti – Augstā kara militārā atturība, bet tajā pašā laikā naidīgums starp PSRS un ASV, kā arī ekonomiskā un politiskā ziemeļu – dienvidu’ spriedze, tāpat kā tā pastāvēja starp abu bloku industriālajām valstīm. Nākamo desmitgadu laikā, iezīmējās trīs attīstības izmaiņas:
Nostiprinājās starptautiskajā politikā iesaistījušos aktieru skaits un to dažādība.…
