Starptautiskās tiesības ir juridisku normu kopums, kas regulē ekonomiskās, politiskās un kultūras attiecības starp valstīm un citiem starptautisko tiesību subjektiem to sadarbības procesā.
Starptautiskās tiesības neietilpst valsts nacionālo tiesību sistēmā, jo to regulējamais priekšmets ir starptautiskās attiecības - sabiedriskas attiecības, kas pastāv starp valstīm vai starp valstu izveidotām starptautiskām organizācijām. Starptautiskajām tiesībām ir koordinācijas raksturs, jo šo tiesību galvenais subjekts ir suverēna valsts.
Starptautiskajās tiesībās izšķir: starptautiskās publiskās tiesības, kuras parasti visas tautas apzīmē pēc šīs tiesību sistēmas izcelsmes par starptautiskajām tiesībām, un starptautiskās privāttiesības, kuras no starptautiskajām publiskajām tiesībām atšķiras kā pēc subjekta, tā arī pēc objekta, jo regulē civiltiesiska rakstura attiecības, kas rodas starptautiskā dzīvē.
I. Starptautisko tiesību jēdziens: publiskās un privātās tiesības.
Starptautiskās publiskās tiesības ir īpaša patstāvīga tiesību sistēma, kura būtiski atšķiras no valstu tiesību sistēmām. Starptautiskās tiesības funkcionē starptautiskā sistēmā. Šeit tās ir normatīvā apakšsistēma.
Elementi, kuri veido starptautisko sistēmu, savstarpēji iedarbojas viens uz otru:
1) valstis; nācijas, kas cīnās par savu neatkarību; starptautiskas starpvaldību organizācijas - visi ir subjekti, taču galvenais subjekts ir valsts, jo tās ir suverēni un neatkarīgi veidojumi. Suverenitāte ir tikai valstij piemītoša obligāta īpašība; iekšējā suverenitāte ir varas pilnība savā teritorijā; ārējais suverenitātes aspekts - valstis ir neatkarīgas savās starptautiskajās attiecībās, bet tām jādarbojas starptautisko normu ietvaros. Pārējie subjekti ir atvasināti no valstīm. Šajā sistēmā neietilpst valstu fiziskās un juridiskās personas!
2) attiecības starp augstākminētajiem subjektiem (piemēram, politiskā, kultūras, zinātnes jomā). Šeit neietilpst starptautiskās attiecības starp politiskām partijām; juridiskām un fiziskām personām.
3) uzvedības noteikumi, kas regulē subjektu uzvedību:
a) juridiski obligātie;
b) juridiski neobligātie (neuzliek subjektiem nekādas saistības; nevar saukt pie atbildības: starptautiskās morāles normas, parašas, reliģijas normas, pieklājības normas.
Starptautiskās tiesības ir līgumisko un parašu tiesību normu sistēma, kas regulē attiecības starp starptautiskās sistēmas subjektiem.
Starptautisko tiesību sistēma un ikvienas valsts iekšējo tiesību sistēma ir pilnīgi patstāvīgas sistēmas. Tomēr tās nav izolētas, bet atrodas pastāvīgā saskarē un mijiedarbībā, kas aplūkojama no vairākiem aspektiem:
1) valsts nacionālās likumdošanas, t.i., valsts iekšējo tiesību normu ietekme uz starptautisko tiesību normu rašanās procesu un to saturu - valsts iekšējie likumi nav starptautisko tiesību avoti, jo valsts tiesībām ir spēks tikai savas valsts teritorijā. Taču, tā kā starptautisko tiesību normas rodas, valstīm savstarpēji vienojoties, tad valsts iekšējās tiesības var iedarboties uz starptautisko tiesību normu rašanās procesu.…
