Valstu savstarpējā ekonomisko attiecību sistēma sastāv no starptautiskās tirdzniecības, kapitāla eksporta un importa, starptautiskajām valūtas attiecībām, darbaspēka migrāciju un ekonomisko integrāciju.
Starptautiskā tirdzniecība ir pats senākais, kā arī nozīmīgākais starptautisko ekonomisko attiecību veids. Ir ļoti maz valstu, kuros ir pietiekoši resursi, lai saražotu visas pieprasītās preces un pakalpojumus. Tādēļ ar ārējās tirdzniecības palīdzību valstis var importēt trūkstošās preces, un eksportēt tās, pēc kurām ir pieprasījums citās valstīs. Bieži vien kāda cita valsts var saražot attiecīgo preci lētāk, tādējādi importējot šo preci iegūst patērētāji, kas to var iegādāties lētāk.
Galvenie ārējās tirdzniecības politikas virzieni ir brīvā tirdzniecība un protekcionisms.
Brīvā tirdzniecība pastāv tad, kad valsts neierobežo ne preču importu, ne eksportu. Brīvās tirdzniecības gadījumā samazinās pieprasījums pēc vietējā ražojuma un palielinās imports – patērētāji iegūst lētākas preces, taču cieš vietējie ražotāji.
Mūsdienās valstis pārsvarā izmanto protekcionisma politiku – tiek sekmēta nacionālās ekonomikas attīstība un nodrošināta iekšējā tirgus aizsardzība. Iekšējā tirgus aizsardzībai izmanto ieved- un izvedmuitas, dažādus nodokļus, kvotas vai arī subsīdijas atsevišķās nozarēs.
Muitas nodokļi dažādām preču grupām parasti atšķiras. Precēm, kas nepieciešams ražošanas attīstībai, tie ir mazi, taču alkoholam un cigaretēm tie var būt augsti. Izvedmuitas nodokļi kontrolē preču aizplūšanu uz ārzemēm.
Importa vai eksporta kvotas ir ievedamo vai izvedamo preču maksimālā apjoma noteikšana. Tas nedod valstij ienākumus, taču aizsargā iekšējo tirgu no preču aizplūšanas vai pārmērīgas importēto preču ieplūšanas un sadala eksportējamās preces kopējo apjomu vairāku eksportētāju starpā.
Paralēli tradicionālajai starptautiskajai preču tirdzniecībai mūsdienās attīstās arī starptautisko pakalpojumu slēgšana, it īpaši tādās jomās kā transports, reklāma, tūrisms, sakari, dažādi informācijas tehnoloģiju pakalpojumi.
…
