Ekonomisko attiecību kopumu, kas veidojas starp valstīm, sauc par starptautisko ekonomisko attiecību sistēmu. Tās aptver starptautisko tirdzniecību, kapitāla eksportu un importu, starptautiskās valūtas attiecības, kā arī darbaspēka kustību no vienas valsts otrā.
Mūsdienu valstu ekonomisko attiecību sistēmā svarīga vieta ir kapitāla eksportam un importam. Nacionālā kapitāla migrāciju nosaka notiekošie integrācijas procesi pasaules saimniecības sistēmā, labvēlīgi nosacījumi kapitāla ieguldīšanai ārzemēs, iespēja apiet muitas maksas, robežas u.c. faktori. Eksportējamais kapitāls var būt gan privātais, gan valsts, un to var realizēt divās formās –
kā funkcionējošu (uzņēmēja) kapitālu, ko iegulda dažādās tautsaimniecības nozarēs; parasti to realizē kā tiešās investīcijas jaunu uzņēmumu celtniecībai vai esošo rekonstrukcijai, vai arī iegūstot kontroli pār ārvalstu uzņēmumu, iegādājoties akciju paketi; šajā formā var tikt realizētas arī portfeļinvestīcijas, kad tiek iepirktas ārzemju uzņēmumu akcijas bez kontroles tiesībām;
kā aizdevumu kapitālu, ko realizē aizņēmumu, kredītu un noguldījumu formā; starptautiskā kredīta sfēras paplašināšanās ietekmē izveidojas naudas un kapitāla tirgi. Naudas tirgu veido galvenokārt īstermiņa (līdz 1 gadam) kredīts, ko parasti izmanto kā apgrozāmo līdzekļu papildināšanas avotu; kapitāla tirgu veido vidēja termiņa (no 2 līdz 10 gadiem) banku kredīts un ilgtermiņa aizņēmumi (vairāk par 10 gadiem), kas tiek piešķirti ar obligāciju starpniecību.
Kapitāla importa un eksporta ietekme uz valstu ekonomiku ir pretrunīga. Kapitāla eksports var samazināt nacionālās ekonomikas attīstības tempus, bet iespēja iegūt lielāku peļņu un to investēt savā valstī ļautu paātrināt attīstību nākotnē. Kapitāla imports, ja tas tiek efektīvi izmantots, var sekmēt ekonomikas izaugsmi, bet ir jārēķinās, ka daļa iegūtās peļņas būs jāatdod kapitāla īpašniekam.…
