Starptautisko cilvēktiesību sistēmas vēsturiskie aizsākumi

Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem. Cilvēktiesības iedala trīs lielās grupās:
pilsoniskās un politiskās tiesības (piemēram, tiesības uz dzīvību; verdzības un spīdzināšanas aizliegums; tiesības uz privāto dzīvi un īpašumu; diskriminācijas aizliegums; biedrošanās brīvība, tai skaitā iesaistīšanās politiskās partijās un arodbiedrībās; vēlēšanu tiesības);
ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības (piemēram, tiesības uz darbu; tiesības uz vienlīdzīgu samaksu par vienlīdzīgu darbu; tiesības uz izglītību; tiesības uz veselības aprūpi; tiesības uz cilvēka cienīgu dzīves līmeni; tiesības uz pārliecības un informācijas brīvību; tiesības uz kultūras identitāti un mantojumu; tiesības uz reliģiju; tiesības uz autortiesību aizsardzību);
solidaritātes tiesības (piemēram, tiesības uz mieru; tiesības uz attīstību; tiesības uz cilvēces kopīgo kultūras mantojumu un tiesības uz tautu pašnoteikšanos).
Minētās grupas mēdz dēvēt arī par cilvēktiesību trīs paaudzēm, jo cilvēktiesības attīstījās pakāpeniski, sabiedrības progresīvajiem spēkiem atbalstot aizvien jaunas jomas, no sākotnēji par svarīgākajām atzītām individuālajām pilsoniskām un politiskām tiesībām līdz kolektīvajām solidaritātes tiesībām 20.gadsimtā. Visas cilvēktiesības ir īstenojamas vienlīdzīgi, tātad bez jebkādām diskriminējošām atšķirībām pēc rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās piederības, politiskās vai personiskās pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita iemesla.1…