Starptautisko publisko tiesību principi

VIII DAĻA ATBILDĪBAS TIESĪBAS
XX NODAĻA VALSTU ATBILDĪBA
1. Subjekta attiecības
Starptautiskajās attiecībās līdzīgi kā citās sociāla veida attiecībās viena likuma subjekta likumisko interešu invāzija citā likuma subjektā rada atbildību, ko dažādos veidos nosaka attiecīgā juridiskā sistēma. Starptautiskā atbildība attiecībā uz valstīm parasti tiek uzskatīta par parastu likuma subjektu, taču savā būtībā tas ir daudz plašāks jautājums, kas nav atdalāms no juridiskām īpatnībām dažādos tā veidos. Ērtības labad jautājums par to, vai organizācijām un indivīdiem piemīt spēja ierosināt prasības un nest atbildību starptautiskajā arēnā, tiek skatīts atsevišķi. Lai gan šī jautājuma apskatē tradicionāli tiek izdalīta valstu atbildība, tā ir īpatnēja divējādā ziņā. Pirmkārt, jautājums par ārvalstu pilsoņu un to īpašumu valsts teritorijā tiek atstāts XXIII Nodaļas iztirzāšanai. Šis subjekts ir substantīvo tiesību aspekts un, loģiski, ja tas būtu iekļaujams šajā nodaļā, bet tad tikpat labi iekļaujama būtu arī visa valstu tiesību un pienākumu interpretācija. Tomēr ārvalstu pilsoņu traktēšana tiks skatīta saistībā ar vispārējās atbildības problēmām. Otrkārt, jautājums par vietējo līdzekļu nespēju, ko tik bieži aplūkojam mūsu nodaļā, tiek sadalīts tā it kā būtu atsevišķs jautājums par prasību pieņemamību. Lai arī šie aspekti noteikti prasa pēc to aplūkošanas šajā nodaļā, šo priekšmetu esam turpmāk aplūkojuši XXI Nodaļā.

2. Valstu atbildības pamats un daba
Šodien mēs varam uzskatīt atbildību par starptautisko tiesību vispārējo principu, par substantīvo normu sekām un pieņemt, ka darbība un bezdarbība var būt nelikumīga, atsaucoties uz normām, kas nosaka tiesības un pienākumus. Īsāk sakot, atbildības tiesības attiecas uz nelikumīgām darbībām un to sekām, un, jo īpaši, uz kompensācijas samaksu par radīto zaudējumu. Tomēr ne šo, ne citus vispārinājumus (apkopojumus) par šo tēmu nevajadzētu uzskatīt par dogmu vai pieļaut, ka tie rada aizspriedumus mūsu turpmākai diskusijai. Tādējādi šīs tiesības var noteikt kompensāciju par likumīgu vai “attaisnojamu” darbību sekām un būtu pareizi aplūkot šo aspektu saistībā ar atbildību vispār. Šīs tēmas zinātnisko traktējumu kavē relatīvi nesenais atbildības jēdziena vispārinājums. Viduslaikos līgumos tika izklāstīti noteikti pienākumi un precīzi atrunāta atbildība un procedūras, kas veicamas, tā laušanas gadījumā. Vēlāk neērtības, kas radās ar privātām reprisālijām, tādu normu attīstība, kas aizliedza spēka pielietojumu pašpalīdzībā, un Starptautiskās Tiesas darbs, veicināja saprotamāku atbildības uztveri no likumu normu viedokļa. Protams, reparācija un restitūcija nelikumīgu darbību rezultātā jau ilgi pastāvējusi Eiropas juridiskajā koncepcijā un klasiķi, tai skaitā Gotijs (Gotius), bieži atsaucās uz reparāciju un restitūciju saistībā ar netaisnīgu karu.
Valstu atbildības daba nav balstīta uz deliktu (neatļautām darbībām) municipālā nozīmē, un “starptautiskā atbildība” attiecas gan uz līgumu laušanu, gan uz citiem juridisko pienākumu pārkāpumiem. Aprakstot tāda pienākuma pārkāpumu, kura rezultātā otrai valstij rodas zaudējums, nekāds ļaunums neradīsies, ja izmantosim terminu “starptautiskais pārkāpums”, taču šis termins var maldināt juristus. Tribunāli lieto konkrētāku terminu “starptautiskā atbildība” un tas ir mazāk maldinošs.
Būtiskākie tiesu paziņojumi šajā sakarā ir sekojoši. Savā pārskatā par “Marokas prasībām par spāņu zonu” tiesnesis Hūbers (Huber) teica: “Atbildība ir kādas tiesības nepieciešams rezultāts. Visas starptautiska rakstura tiesības sevī ietver starptautisku atbildību. Ja attiecīgā saistība netiek pildīta, atbildība noved pie reparācijas pienākuma. Savā spriedumā Horcovas (Chorzow) Rūpnīcas (Piekritība) tiesas procesā Pastāvīgā Tiesa noteica, ka: “Starptautiskā likuma princips ir tāds, ka saistības pārkāpums rada pienākumu veikt adekvātu reparāciju. Tādējādi reparācija ir obligāta sastāvdaļa neveiksmīgai konvencijas piemērošanai un nav nepieciešams to noteikt atsevišķi pašā konvencijā.’

Tiesa spriedumā par Horcovas Rūpnīcu noteica:
. . . starptautisko tiesību princips un pat vispārējā tiesību koncepcija ir tāda, ka jebkurš vienošanās pārkāpums rada reparācijas pienākumu. Spriedumā Nr. 8 . . . tiesa jau noteikusi, ka reparācija ir obligāta sastāvdaļa neveiksmīgas konvencijas piemērošanas gadījumā un nav nekādas nepieciešamības to noteikt atsevišķi pašā konvencijā.

Korfu Kanāla (Corfu Channel) lietā tika konstatēts, ka Albānija ir atbildīga par sekām, kas radušās no mīnēšanas darbībām tās teritoriālajos ūdeņos, nesniedzot brīdinājumu par iespējamām briesmām: “Šāda nopietna bezdarbība prasa starptautisko atbildību no Albānijas. Tādēļ tiesa nonāca pie secinājuma, ka Albānija saskaņā ar starptautisko likumdošanu par eksplozijām, kas notikušas . . . un par postījumiem, un no tā izrietošajiem cilvēku zaudējumiem, nes atbildību un tās pienākums ir kompensēt šos zaudējumus Lielbritānijai.
Šie tiesu paziņojumi parāda, ka līgumiskā un delikta dihotomija netiek pieņemta. Tomēr, uzsverot pienākumu veikt reparāciju, paveras daudz plašāka koncepcija, kas tuva civilajiem pārkāpumiem municipālajās sistēmās. Prasību tiesības, protams, ir in personam to darbībā un puses var atteikties no savām prasībām. Tomēr reparācijas ideja ne vienmēr nostrādā labi un tai ir tieksme sašaurināt aizsargājamās likumiskās intereses un prasītāju locus standi. Pienākums maksāt kompensāciju ir normāla atbildības konsekvence, taču tas nav viss.
Kopumā ņemot, plašs valstu atbildības formulējums mums nepalīdz un, ja tas vēl piedāvā municipālās analoģijas, tad tas var radīt arī apjukumu. Tādējādi bieži tiek teikts, ka atbildība rodas vienīgi tad, kad darbība vai bezdarbība, par ko saņemta sūdzība, ir piedēvējama (inkriminējama) valstij. Varētu likties, ka šāda piedēvējamība ir lieks jēdziens, jo būtiskāks jautājums dotajā situācijā ir, vai noticis pienākuma pārkāpums: “apsūdzības” saturs mainīsies atkarībā no attiecīgā pienākuma, pārkāpuma rakstura, un tamlīdzīgi. Piedēvējamība liek domāt par fantastiku, kur tādas nemaz nav un uzbur ideju par aizstājošu atbildību tur, kur to nevar piemērot. Par nožēlu Openhaims (Oppenheim) iezīmē robežu starp valstu oriģinālo un aizstājošo atbildību. Oriģinālā atbildība izriet no darbībām, ko veikušas vai kuru veikšanu pilnvarojušas valstu valdības; aizstājošā atbildība izriet no valstu pārstāvju, pilsoņu vai valstu teritorijā dzīvojošu ārvalsts pilsoņu neautorizētajām darbībām. Šeit būtu jāpiebilst, ka juridiskās sekas no šo divu kategoriju darbībām var nebūt vienādas; taču nepastāv arī fundamentālas atšķirības starp šīm divām kategorijām un jebkurā gadījumā “aizstājošās atbildības” izmantošana šeit nepārprotami ir kļūdaina.

3. Atbildības robežas
Kopsavilkums. Mūsu nodoms ir apskatīt mūsu rīcībā esošās aizstāvības tālāk, lai gan, protams, kategorijas “aizstāvība” izmantošana ir diezgan strīdīga, radot pieņēmumus par pierādījuma nastas piekritību noteiktos jautājumos. Kad tiek skatīta vispārēja problēma, tad iespaids ir tāds, ka šie vispārējie principi, kurus varētu iegūt, ir pārāk vispārēji, lai tiem būtu praktiska vērtība. Šī īpašība piemīt vispārējiem principiem, ko piedāvā literatūra par angļu pārkāpumu un noziegumu tiesībām. Tādējādi, principā darbība vai bezdarbība, kas rada rezultātu (jeb sekas), kas pēc būtības ir juridiskā pienākuma pārkāpums, rada pienākumu starptautiskajā likumdošanā, neatkarīgi no tā vai šāds pienākums izriet no līguma, parašas vai cita pamata. Tomēr daudzas normas nosaka nepieciešamo uzvedību, pārlieku neiedziļinoties “mentālajā stāvoklī” vai uzmanības pievēršanas pakāpei, kas tiek prasīta no iesaistītajām valsts iestādēm. Šī ir plaši pieļauta kļūda pat nosauktajos pārkāpumos angļu likumdošanā un liela daļa mūsu kriminālstatūtu izmanto tādus terminus kā “ar nodomu”. Bez tam jautājumi starpvalstu attiecībās bieži vien ir analogi tiem, kas rodas darba ņēmēju un uzņēmumu starpā angļu tiesību sistēmā. Tur juridiskā persona, kas saukta pie atbildības, nav spējīga uz pilnīgu kontroli pār tās pārstāvjiem, un normas ar tādu metaforu palīdzību, kas balstīti uz fizisku personu viltu (dolus) vai neuzmanību (culpa), mums neder. Dažos gadījumos tās ir attiecības nevis vaina tās parastajā nozīmē, kas tiek paturēta prātā, lai attaisnotu atbildību. Tādējādi starptautiskajās tiesībās parasti tiek pielietoti objektīvi testi, lai noteiktu atbildību, lai gan, protams, var notikt tā, ka valdības kā morāli atbildīgas fizisku personu grupas, ir spējīgas uz pierādītu prettiesisku maldinājumu (dolus) vai neuzmanību (culpa). Bez tam noteiktos gadījumos dolus un culpa ir īpaša loma.

4.Objektīvā atbildība
Tehniski, objektīvā atbildība pamatota ar doktrīnu par tīšu darbību: pie nosacījuma, ka noteikts darbības un cēloniskais sakars, pienākuma neizpilde noteikta ar sekām vien. Aizstāvēšanās, piemēram, par trešās puses darbību ir iespējama, taču apsūdzētajam jāattaisno pašam sevi. Starptautiskās dzīves apstākļos, kur attiecības veidojušās starp īpaši kompleksām kopienām, kuru darbība izpaužas caur virkni institūcijām un iestādēm, ultra vires darbību publisko tiesību analoģija ir daudz reālāka par subjektīvās neuzmanības (culpa) meklēšanu kādā noteiktā fiziskā personā, kura varētu vai nevarētu “pārstāvēt” juridisko personu (valsti) likumpārkāpumu ziņā. Ja, piemēram, amatpersona, kas atbildīga par kreiseriem okeānos, izdod rīkojumu ieņemt zvejas kuģi ar citu karogu un, ja šādai operācijai nav juridiska pamatojuma un, ja šāda darbība pārsniedz viņa pilnvaras, tribunāls neizskatīs aizstāvības, kuras apgalvotu, ka šādas darbības veiktas labā ticībā vai tiesību kļūdas rezultātā. Bez tam municipālo tiesību sistēmā precīzs neuzmanības (culpa) doktrīnas pielietošanas veids, īpaši jautājumā par pierādījumu nastu, var novest pie objektīvās atbildības režīma.
Tiek uzskatīts, ka valstu un šķīrējtiesu jurisprudence, un Starptautiskā Tiesa savā praksē sekojušas vispārējā principa veidā (ko dažos gadījumos iespējams mainīt vai pilnībā izslēgt) teorijai par objektīvo atbildību. Ģenerālo Prasību Komisija (General Claims Commission), ko 1923. gadā izveidoja ar Konvencijas noslēgšanu starp Meksiku un Savienotajām Valstīm, pazīstamajā Neer un Roberts prasībā un Caire prasībā, Verzijs (Verzijl), Franko-meksikāņu Prasību Komisijas prezidents piemēroja:

valstu objektīvās atbildības doktrīnu, tas ir, atbildību par tādām darbībām, ko veikušas to amatpersonas vai iestādes un kuras ir jāveic, neskatoties uz faute (fr. kļūda) neesamību no viņu puses . . . Valsts nes starptautisku atbildību par visām darbībām, ko veikušas tās amatpersonas vai iestādes, kuras saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir starptautiskie pārkāpumi, neskatoties uz to, vai oficiālā iestāde ir rīkojusies savas kompetences robežās vai pārkāpusi tās . . . Tomēr, lai attaisnotu valstu objektīvās atbildības pieņemšanu par tādām darbībām, ko veikuši tās amatpersonas vai iestādes ārpus to kompetences, nepieciešams, lai to darbības, vismaz acīmredzami, būtu pilnvarotas vai tie būtu izmantojuši tiesības vai mērus atbilstoši savam oficiālajam stāvoklim . . .

Ievērojams skaits rakstnieku atbalsta šo viedokli, tieši vai netieši apskatot jautājumus par piedēvējamību, cēlonību un likumisko attaisnojamību bez atsauces uz culpa un dolus. Tajā pašā laikā daži izcili viedokļi atbalstījuši Grotija uzskatu, ka neuzmanība (culpa) vai ļauns nolūks (dolus malus) nodrošina atbilstošu valstu atbildības pamatu visos gadījumos. Tikai neliels daudzums šķīrējtiesu lēmumu atbalstījuši culpa doktrīnu: piemēram, Mājas Misionāru Sabiedrības (Home Missionary Society) lietā tribunāls atsaucās uz iesakņojušos starptautisko tiesību principu, ka neviena valdība nevar tikt saukta pie atbildības par dumpīga rakstura darbībām no tādu organizāciju puses, kas pārkāpuši savas pilnvaras, ja tā vainīga bez labās ticības pārkāpšanas vai neuzmanības sacelšanās apspiešanā. Tomēr, daudzi lēmumi, kas tiek citēti šajā sakarībā, saistīti ar uzvedības standartu, ko prasa tiesības noteiktā kontekstā, piemēram, prasības par zaudējumiem, kas radušies sacelšanās rezultātā no privātu indivīdu puses, no tiesu varas un tamlīdzīgi. Tādējādi, Chattin (Šatēna) prasībā Ģenerālo Prasību Komisija noraksturoja tiesas procesu Meksikā, salīdzinot to ar Šatēnu, par “augstākā mērā nepietiekamu” un atsaucās, inter alia, uz nepietiekamu valdības darbību, ko atzītu jebkurš objektīvs cilvēks. Šatēnu atzina par vainīgu apsūdzībā par piesavināšanos un Meksikas tiesa notiesāja viņu uz diviem gadiem cietumsoda. Komisija atsaucās uz dažādiem trūkumiem tiesas procesa noturēšanā un atzīmēja, ka “viss process atklājis pārsteidzošākās nepilnības tiesā”. Bez tam gan rakstnieki, gan tribunāli var lietot vārdu “faute” (kļūda) vai “kļūme”, lai aprakstītu juridiska pienākuma pārkāpumu, nelikumīgu darbību. Neuzmanība (culpa), tādā nozīmē kā sodāma nevērība būs nozīmīga, kad tās klātbūtni pieprasa noteikta likuma norma. Objektīvā atbildība drīzāk tuvinātos vispārējam principam un kalpotu par labāku pamatu augstu standartu uzturēšanā starptautiskajās tiesībās un efektīvākai reparācijas principa atbalstīšanai.
Ierosinājums, ka nepieciešamais uzmanības pievēršanas veids mainās atkarībā no juridiskā konteksta, kalpo par ievadu Starptautiskās Tiesas spriedumam Korfu Kanāla lietā, kas pēc Herša Lauterpakta (Hersch Lauterpacht) domām, saturēja apstiprinājumu culpa doktrīnai. Faktiski tiesa risināja jautājumu par atbildību par briesmu izraisīšanu Ziemeļkorfu kanālā mīnēšanas darbību rezultātā, par ko brīdinājums netika sniegts. Šādas atbildības pamats bija tas, ka Albānija zināja par šādu mīnēšanu. Tiesa apsvēra vai “tikai netiešu pierādījumu rezultātā Albānija zināja par šādu mīnēšanu tās teritoriālajos ūdeņos neatkarīgi no jebkādas pieļaušanas no savas puses.” Vēlāk tā secināja, ka mīnēšana “nevarētu tikt pabeigta, nezinot par to Albānijas valdībai” un atsaucās uz “katras valsts pienākumu ar nolūku nepieļaut, lai tās teritoriju izmantotu darbībām, kas pretējas citu valstu tiesībām.” Atbildība, tātad, iestājas par likumā noteikta juridiska pienākuma pārkāpumu. Netiešo pierādījumu izmantošana, lai noskaidrotu, vai Albānija par to zinājusi, nemaina pašu faktu, ka šāda zināšana ir atbildības nosacījums. Tiesu neuztrauca tik daudz viltus vai neuzmanība un tiesnesim Krilovam un Tiesnesim Ekoram atlika apstiprināt culpa doktrīnu.

5. Neuzmanība kā vainas pakāpe
Ar terminu neuzmanība (culpa) apzīmē vainas veidu, kas balstīts uz saprātīgu spēju paredzēt vai paredzamību bez vēlmes pēc sekām (rupja neuzmanība, culpa lata). Lai gan neuzmanība nav vispārējs atbildības nosacījums, tam var būt svarīga nozīme noteiktā kontekstā. Tādējādi, ja zaudējums radies tādu indivīdu darbību rezultātā, ko nenodarbina valsts iestāde, vai licences īpašnieku vai likuma pārkāpēju darbību rezultātā valsts teritorijā, valsts atbildība būs atkarīga no pretlikumīgas bezdarbības. Šādos gadījumos jautājums par zināšanu var izrādīties būtisks, nosakot bezdarbību vai drīzāk atbildību par neizdevušos darbību. Šāda veida sakarība ne vienmēr saistīta ar neuzmanības principu. Taču tribunāli var noteikt standartus “atbilstošai rūpībai” attiecībā uz darbību vai bezdarbību no atsevišķu valsts iestāžu puses. Tādējādi, subjektīvā puse veidojas no pienākumu veida, paša iejaukšanās objekta. Būtībā tā kā noteiktu pierādījumu meklēšana, lai pierādītu atbilstošas rūpības trūkumu no valsts iestāžu puses, bieži ir neauglīgs pasākums, jautājums ir cēlonisks. Lighthouses šķīrējtiesā starp Franciju un Grieķiju tika iesniegta prasība par franču firmas izlikšanu no biroja telpām Salonikā un tā rezultātā veikalu zaudējumu ugunsgrēkā, kas iznīcināja pagaidu ēkas. Patstāvīgā Šķīrējtiesa noteica:

Pat ja kāds sliektos . . . uzskatīt, ka Grieķija ir principā atbildīga par evakuācijas sekām, nevarētu . . . piekrist cēloņsakarībai starp ugunsgrēkā radušos zaudējumu no vienas puses, un zaudējumiem, kas radās no evakuācijas no otras puses, lai tādējādi apstiprinātu, ka Grieķija ir atbildīga par ugunsgrēka iznīcinošajām sekām . . . Zaudējumi nebija ne paredzami, ne arī normāls evakuācijas rezultāts, ne arī attiecināmi uz jebkādi vēlmi izrādīt rūpību no Grieķijas puses. Visa cēloniskā sakarība iztrūkst un šādos apstākļos Prasība Nr. 19 ir noraidāma.

Jebkurā gadījumā tiesnesim Azevedo, uzsverot savas atsevišķās domas par Korfu kanāla lietu, objektīvās atbildības un culpa principa attiecības ir ļoti tuvas: vismaz sprieduma sekas bija tādas, ka Albānijai jāuzņemas pienākums saprātīgi parūpēties par to, lai pārkāpēju darbības tiktu atklātas.
Kad kāda valsts iesaistās likumīgās darbībās, atbildību var radīt neuzmanība likumisko līdzekļu piemērošanā. Neuzmanības esamība un apjoms var ietekmēt zaudējumu noteikšanu un līguma nosacījumos, protams, var noteikt saprātīgo rūpību vai atbildību par kļūdu (faute) vai neuzmanību (culpa).

6. Nodoms un Motīvs
Fakts, ka amatpersonas ultra vires darbību pavada ļaunprātība no viņa puses, t.i., nodoms izraisīt kaitējumu, neskatoties uz to, vai likums pieļauj šādu darbību, neietekmē viņa valsts atbildību. Patiesi, objektīvās atbildības princips paredz, ka nodoms izdarīt kaitējumu nav būtisks: un tomēr šāda veida vispārīgiem izteikumiem nevajadzētu novest pie secinājuma, ka kaitējums ar ļaunu nolūku nespēlē nozīmīgu lomu šajās tiesībās. Tā pierādīšana vadošo valsts iestāžu pusē atrisinās “iejaukšanās” problēmu dotajā gadījumā un jebkurā gadījumā apzināta nodoma esamība var ietekmēt zaudējumu novērtēšanu, kā arī konstatēt juridisku pārkāpumu. Ļaunprātība var attaisnot spriedumu par “soda kompensāciju par zaudējumiem”.
Bieži motīvs un nodoms ir īpaši elementi pieļautās uzvedības definīcijā. Tādējādi, likums nosaka, ka ārvalsts īpašuma atsavināšana ir nelikumīga, ja šādas atsavināšanas objekts ir politiska atmaksa vai atriebība. Un atkal, darbība šķietamā sabiedrības aizsardzībā pret agresoru kļūst nelikumīga, ja pierādīts, ka valsts, kas iesaistīta šādā darbībā, ar nodomu izmantojusi šādu darbību aneksijas nolūkos. Līdzīgi, ja acīmredzami nelikumīgu darbību mēģina attaisnot, pamatojot ar nepieciešamību vai pašaizsardzību, šādas darbības veicēja nodoms tiek uzskatīts par būtisku, jo tādējādi var atkrist viss pamats aizsardzībai.

7. Jautājumu individualitāte: Korfu kanāla lieta
Šajā posmā būtu nepieciešams uzsvērt, ka šīs problēmas vienkāršošana un pārlieku paļaušanās uz vispārīgiem ieteikumiem par objektīvo atbildību, neuzmanību un nodomu, var novest pie zināmu finešu trūkuma šī jautājuma apskatīšanā. Juridiskiem jautājumiem, īpaši strīdos starp valstīm, piemīt sava individualitāte, kas neļauj viegli un vienkārši piemērot vispārējas normas. Daudz ir atkarīgs no pierādījumu smaguma, pierādījuma principu darbības, atzīšanas un estoppel esamības, arbitrāzžai iesniegto līgumu (fr. compromis) dabas un attiecīgo līguma nosacījumu vai noteikumu dabas. Šī piezīme ir pilnībā attaisnojama, atsaucoties uz Lotus, Korfu kanāla un Zvejniecību lietām Starptautiskajā Tiesā.
Visinteresantākā no šīm, iespējams, ir Korfu kanāla lieta. Tiesas izmantotā pieeja skaidri nesaskan ne ar neuzmanības doktrīnu vai objektīvās atbildības pārbaudi. “Nodoms” ir jautājumus uzdodoša kategorija un šajā lietā parādās vienīgi speciālistu ziņā. Tādējādi, britu epizodes lietā, kas tika uzsākta, lai apstiprinātu tiesības, kas no Albānijas puses netaisnīgi noliegtas, visa uzmanība tika pievērsta šīs epizodes raksturam. Ņemot vērā visus apstākļus, tiesa uzskatīja, ka divu kuģu un divu iznīcinātāju uzturēšanās Ziemeļkorfu kanālā, kas veido Albānijas teritoriālos ūdeņus, bija nevainīga caurbraukšana. Attiecībā uz mīnēšanu, kas radīja zaudējumus iznīcinātājiem Saumarez un Volage, tiesa meklēja pierādījumus, ka Albānijas puse par to zinājusi. Šī lieta demonstrē pierādījumu un atbildības savstarpējo mijiedarbību. Tiesa teica:

. . . no viena paša fakta par to, ka valsts realizē kontroli pār tās teritoriju un ūdeņiem, nevar secināt, ka valsts zināja vai ka tai bija jāzina par jebkādām nelikumīgām darbībām, kas tur veiktas, ne arī ka tā obligāti zinājusi vai ka tai būtu jāzina par tās autoriem. Šis fakts pats par sevi un atsevišķi no citiem apstākļiem nenozīmē prima facie atbildību, ne arī noņem pierādījumu nastu.
No otras puses, šis fakts par ekskluzīvo teritoriālo kontroli, ko valsts realizē pār tās robežām, sasaucas ar pierādījumu metodēm, kas pieejamas, lai noskaidrotu, vai valsts zinājusi par šādām darbībām. Šīs ekskluzīvās kontroles dēļ otra valsts, šī starptautisko tiesību pārkāpumu cietusī puse, bieži vien nespēj nodrošināt tiešus pierādījuma faktus, uz kuru pamata rastos atbildība. Šādai valstij būtu jāļauj daudz liberālāka iespēja griezties pēc fakta slēdzieniem vai apstākļu pierādījumiem . . .
Tādēļ tiesai jāpārbauda, vai fakts par to, ka Albānija zinājusi par mīnēšanu tās teritoriālajos ūdeņos nodibināts ar netiešu pierādījumu palīdzību. Pierādījumi ir iegūstami no faktu slēdzieniem ar noteikumi, ka tie nepieļauj šaubas. Fakta elementi, uz kuriem varētu balstīt šos slēdzienus, var atšķirties no tiem, kas ir būtiski jautājumam par šādas darbības pieļaušanu.

Šis lēmums rada vēl vienu jautājumu. Laikā, kad britu misijai “bija nolūks nostiprināt savas tiesības”, fakts, ka Ziemeļkorfu kanāls būtu “starptautisks jūras šaurums” vēl nebija apstiprināts un jautājums par kara kuģu pārvietošanos caur teritoriālajiem ūdeņiem, neskatoties vai šis jūras šaurums veidotu daļu no starptautiskajiem ūdeņiem, bija strīdīgs. Puses nav mēģinājušas miermīlīgā ceļā atrisināt šo jautājumu un jūras flote bija pārliecināta par tajā laikā vienīgi iedomātām tiesībām. Pret šo viedokli varētu teikt to, ka Albānija saskaņā ar savu politiku bija pieņēmusi ex parte viedokli par savām tiesībām neielaist kara kuģus. Tomēr, ir iespējams, ka šādā gadījumā pastāv pieņēmums par labu piekrastes valsts tiesībām; un jebkurā gadījumā britu darbība 22. oktobrī pārliecinoši apstiprināja iedomātās tiesības. Labāks veids būtu uzskatīt jūras flotes misiju par nelikumīgu un apsvērt, vai mīnēšanas darbības bez brīdinājuma ir bijis likumīgs veids kā cīnīties ar pārkāpējiem pat mazai valstij bez saviem jūras spēkiem. Iespējams, ka arbitrāžai iesniegto līgumu (Fr. compromis) raksturs nepieļāva šādu pieeju, kas ļautu izvairīties no uzskata, ka jūras spēku misija bijusi nevainīga caurbraukšana, kā arī tiesas nelaimīgo pieļāvumu par iedomātām tiesībām un likumiskajām tiesībām strīdā, kas saistīts ar piemērojamo likumdošanu.


…