Taisnīguma diskurss tiesību filosofijā

SOCIĀLAIS TAISNĪGUMS
Kā jēdziens pirmo reizi parādās 19.gs. saistībā ar sociāldemokrātu idejām. Sociālo taisnīgumu tiesībzinātnieku darbos grūti nošķirt gan no sadalošā, gan no nolīdzinošā taisnīguma, tas ietver vairākas taisnīguma teorijas, tāpēc to īsti nevar uzskatīt par patstāvīgu taisnīguma veidu. Gan sadalošais, gan nolīdzinošais taisnīgums var tikt saukts par sociālo taisnīgumu.
Sociālais taisnīgums ietver rūpes par sociālo atšķirību izlīdzināšanu, vājāko aizsardzību un iespēju vienlīdzību. Sadales principi ir tie paši.
Kaufmans – tas vispirms attiecas uz visu sabiedrību kopumā un izpaužas tieši publiskajās tiesībās, ar kurām var tikt valstiski regulētas brīvā tirgus attiecības (brīvā tirgus rezultātu pārdale padarīja sociālo taisnīgumu par nepieciešamu – vēlreiz pārdalīt resursus, kas sadalīti brīvā tirgus rezultātā).
Sociālais taisnīgums ietver vairākus taisnīguma elementus:
*maiņas (nolīdzinošā) taisnīguma prasības it īpaši saistībā ar brīvā tirgus funkcionēšanu (koordinācijas attiecības) – jo Eiropā neviens neatsakās no kapitālisma;
*politiskā taisnīguma prasības, kas attiecas uz subordinācijas sociālajām attiecībām (varas attiecības) – valsts ar savu regulējošo lomu iejaucas maiņas attiecībās;
*korektīvā jeb labojošā taisnīguma prasības, kas var izpausties kā restitutīvs (atjaunojošs) taisnīgums vai kā restributīvs (soda) taisnīgums;
*kā arī sadalošā taisnīguma prasības.
Sociālā taisnīguma prasības:
1)pēc tiesiskās vienlīdzības;
2)pēc pilsoniskajām brīvībām;
3)pēc demokrātiskās līdzdalības;
4)pēc sociālo iespēju vienlīdzības;
5)pēc ekonomiski taisnīgas pārdales (primāri ar nodokļu politiku).
Spriedze starp taisnīgumu, brīvību un vienlīdzību – harmonizējošas interpretācijas nepieciešamība.
…