Funkcija Pārsonsa skatījumā ir vispārējs un analītisks jēdziens, kas attiecās uz struktūras un procesa mijiedarbības rezultātiem. Tas ir vispārējs jēdziens, kas raksturo sistēmas saglabāšanai nepieciešamos apstākļus. Process atspoguļo sistēmas stāvokļa vai daļu izmaiņas, savukārt struktūra tiek skatīta kā attiecības starp sistēmas daļām, kas ir stabilas noteikta laika periodā. Pamatvienība, kas pēc Pārsonsa domām jāpēta, ir indivīda rīcība.
Izejot no šīm definīcijām, Pārsonss uzskata, ka pastāv nemainīgs četru funkciju kopums, kas raksturīgs visām sistēmām: adaptācija (A), mērķu sasniegšana (G), integrācija (I), latentāte (L) jeb sistēmas saglabāšana. Visi kopā šie četri elementi pazīstami kā AGIL shēma.
Adaptācijas funkcijas būtība slēpjas tajā, ka sistēmai ir jātiek galā ar ārējās vides radītajām prasībām. Tai ir jāadaptējas apkārtējā vidē un jāpielāgo vide savām vajadzībām.
Caur mērķu sasniegšanu sistēmai ir jāprot noteikt savi prioritārie mērķi un tos sasniegt.
Integrācijas pamatbūtība ir sistēmas vajadzībā spēt koordinēt savstarpējās attiecības savu elementu starpā. Tai tāpat ir jāpārvalda pārējo trīs funkciju attiecības.
Latentā funkcija jeb sistēmas vērtību saglabāšanas funkcija vajadzīga, lai sistēma spētu uzturēt un atjaunot gan indivīdu motivāciju, gan kultūras veidus, kas rada un uztur motivāciju.
Pārsonss izstrādāja AGIL shēmu, lai to izmamntotu visos savas teorētiskās sistēmas līmeņos. Viens no šādiem līmeņiem ir organisma sistēma, kas pilda adaptācijas funkciju, pielāgojoties un mainot apkārtējo pasauli. Personības sistēma pilda mērķu sasniegšanas funkciju, nosakot sistēmas mērķus un mobilizējot resursus to sasniegšanai. Sociālā sistēma uzņemas integrācijas funkciju, kontrolējot sistēmas elementus, un visbeidzot kultūras sistēma pilda vērtību un sistēmas saglabāšanas funkciju, apveltot aģentus ar normām un vērtībām, kas tos motivē darbībai.…
