• Ausekļa un Pumpura dzeja.
Nepašaubāmi abu šo brīnišķīgo autoru konkrētajā laikā rakstītā dzeja ietver līdzības, kas balstītas uz tautiskā romantisma principiem par gaišo un nenovērtēto tautas iespējamo brīvību un nākotni. Autori izmantojuši pagātnes ideālu kā pamatu nākotnei, kā cerības ieviesēju un pamatu cīnīties. Gan Auseklis, gan Pumpurs savos darbos nevienā brīdī nenosauc ļauno spēku tā īstajos vārdos, bieži pieminētas atsauces uz dieviem, kā arī likts būtisks uzsvars uz tautas un patriotisma nozīmi.
Ja A. Pumpurs savos daiļdarbos ir izmantojis daudz folkloras un mitoloģijas tēlus, tad Auseklis to ir darījis cieši retāk, kā arī Pumpurs savā dzejā biežāk ievij dabas motīvus. Līdzīgi ir ar tautasdziesmu iezīmēm dzejā, taču, subjektīvi vērtējot, Ausekļa dzeju lasīt ir mazliet vieglāk, bet iedziļinoties Pumpura dzejā, tā, šķiet, ietver sevī daudz vairāk aspektus.
Tautiskā romantisma nozīme latviešu kultūras vēsturē.
Tautiskā romantisma un šī virziena pārstāvju ieguldījums latviešu kultūras vēsturē ir neatsverams. Tieši viņi bija tie, kuri piesaistīja arvien vairāk latviešus “pieslēgties” un noticēt šai idejai. Tam sāka sekot gan rakstnieki, gan gleznotāji, gan mūziķi, kā rezultātā tapa spilgts tautas mīlestības atspoguļojums. Tika godāta, iemūžināta un cienīta vēsture. Tika saglabātas liecības par kādreizējo dzīvi, mūsu tēviem un mātēm. Kā var iedomāties stipru tautu bez pagātnes un kurš gan cits šo pagātni glabās un cienīs, ja ne mēs paši – latvieši? Smacētie un apspiestie latvieši atkal guva pašapziņu un vienojās kopīgā veselumā, ieguva spēku un pārliecību, kas kalpoja kā stūrakmens tālākai tautas attīstībai. Šī enerģija un mīlestība pret mūsu saknēm bija tik liela, ka tagad, pēc vairāk kā 100 gadiem varam priecāties, ka mēs latvieši varam dzīvot savā valstī – savā Latvijā.
…
