Psiholoģiskas īpašības, ko nosaka bioloģiskie faktori, daudzi psihologi apzīmē ar vārdu ‘’temperaments’’ .Temperaments ir viens no senākajiem jēdzieniem psiholoģijā un ir saglabājies līdz mūsdienām.
Hipokrāta izvirzītie pieņēmumi par to ka cilvēka uzvedības īpatnības nosaka kādu šķidrumu īpatsvars organismā. No šiem apzīmējumiem sengrieķu valoda cēlusies ari mums zināmie temperamentu apzīmējumi :
Sangviniķis – sanguia (asinis, tas gan ir latīņu valodā);
Holēriķis – holeia (žults),latviski sakām žultains cilvēks;
Melanholiķis – melan-holeia (melna žults);
Flegmātiķis – phlegma (to ko mūsdienās sauc par limfu);
Tīrs temperamenta tips nepastāv, ir runa par īpatsvaru – kurs no šiem ‘’šķidrumiem’’ ietekmē cilvēku.
Pavlovs konstatēja ka, temperamentu nosaka augstākākās nervu darbības tips, tātad noteiktas centrālās nervu sistēmas īpašības. Var izšķirt četrus augstākas nervu darbības tipus,, kas atbilst četriem Hipokrāta definētajiem temperamenta tipiem.
Temperaments ir cilvēka individuālpsiholoģiskās īpašības, kuras nosaka viņa darbības dinamiku un ir atkarīgas no centrālas nervu sistēmas īpašībām. Individuālpsiholoģiskās īpatnības nozīmē konkrētam cilvēkam piemītošas īpašības. Darbības dinamika nozīmē darbības tempu, ritmu un intensitāti.
Ir gūti nošķirt tādus jēdzienus kā ‘raksturs’ un ‘temperaments’. Ikdienā tie tiek lietoti kā sinonīmi. Taču temperaments raksturo bioloģiski noteiktās īpatnības ,bet raksturs – ieaudzinātās īpatnības.
Temperamenta tips kā tāds , ciktāl tas pamatojas uz augstākās nervu darbības tipu, cilvēka dzīves laikā ir nemainīgs. Var mainīties uzvedība ,bet ne temperamenta tips, fizioloģiskais pamats paliek viens un tas pats.
Intraversijas/ekstraversijas un emocionalitātes rādītāju kombinācijas nosaka temperamenta tipu:
…
