Tiesību filozofija un tiesību dogmatika
Dogmatisms (grieķu val. „dogma” – uzskats, mācība, lēmums) – terminu ieviesa sengrieķu filozofi - skeptiķi, tostarp, Zenons, kas par dogmatisku sauca jebkuru filozofiju. Dogmatisms – filozofijā un zinātnē – domāšanas veids, kas operē ar nemainīgiem jēdzieniem un formulām, neņemot vērā jaunos prakses un zinātnes datus, konkrētos vietas un laika apstākļus, t.i., ignorē patiesības konkrētības principu. Dogmatisma rašanās saistīta ar reliģisko priekšstatu attīstību, ar prasību ticēt baznīcas dogmām, kas pasludinātas par neapstrīdamām patiesībām, ko nevar kritizēt un kas ir obligātas visiem ticīgajiem. Antīkā skepticisma piekritēji pieskaitīja dogmām arī jebkuru pozitīvu mācību par pasauli. Jaunajos laikos Kants par „dogmatisku” nosauca racionālistisko filozofiju no Dekarta līdz K.Volfam un izvirzīja tai pretī savu kriticismu. Par dogmatiskām viņš uzskatīja jebkuras zināšanas, kas nav balstītas uz iepriekšēju izpēti. Hēgelis dogmatismu uzlūkoja kā metafizisku aizspriedumainu domāšanas veidu. Ar dogmatismu būtu jāsaprot vienu no nekritiskiem domāšanas veidiem, kas operē ar dogmām, t.i., nemainīgiem pieņēmumiem, kas balstīti uz ticību bez to pierādīšanas.
Savukārt ar jēdzienu „tiesību dogma” saprot – noteikumu, ko piemēro tiesību praksē kā pašu par sevi saprotamu un kas neprasa speciālus pierādījumus, atsauces uz oficiāliem tiesību avotiem. Kā norādīts „Juridisko terminu vārdnīcā”, tiesību dogma, piemēram, ir: nevar atrunāties ar likuma nezināšanu; nevar divreiz iesniegt prasību vienā un tajā pašā lietā utt.
Tiesību dogmatisma uzskatāms piemērs (manuprāt) ir Vēsturiskā tiesību skola, kas uzskatīja, ka tiesības nevar radīt mākslīgi, tās dzimst attīstības gaitā no pašas tautas, likumdevējs tās tikai sankcionē un pielāgo dzīvei un tiesībām ir nacionāls raksturs, tās iemieso katras tautas uzskatus – tautas garu.
Vēsturiskās skolas dibinātājs Hugo Grocijs uzskatīja, ka tiesības, tāpat kā valoda un paražas, attīstās neatkarīgi, pašas par sevi, pilnīgi patstāvīgi un bez kādas savstarpējas vienošanās. Savukārt Savinji pasludināja, ka tiesības dzīvo tautas apziņā ne kā juridisks institūts, bet kā dzīves apzināšanās, un ka tiesības ir tautas ticības objekts un tās attīstās līdz ar tautas attīstību.
Pievēršoties tiesību filozofijas jautājumam jānorāda, ka tiesību filozofija, atšķirībā no tiesību dogmatisma, nodarbojas ar izziņas procesiem. Pēc L.Šulca - tā pēta tiesību būtību, noskaidro jurisprudences pamatjēdzienus, uzstāda vispārēju tiesību ideālu, t.i., atsedz kādām tiesībām patiesībā ir jābūt. Tiesību filozofija „iet” no idejas, t.i., vispārīgā uz konkrēto, proti, par tiesībām spriež vispārīgās kategorijās.
Pēc K.Jaspera domām, filozofijā, atšķirībā no zinātnes, nav vienprātības par galīgi atzīto. Tas, kas kļūst par galīgi atzīto, vairs nav filozofija. Tāpat tiesību filozofijā paši jautājumi ir svarīgāki par atbildēm, bet katra atbilde ir jauns jautājums. Filozofiskās domāšanas „ienaidnieks” ir gan baznīcas autoritārais domāšanas veids, kas noraida filozofiju, jo tā attālina no Dieva, gan politiski – totalitārā domāšana.
Pasaulē 20.gadsimtā filozofijas jautājumā vērojami centieni atteikties no stingrām sistēmām. Tā ir postmoderniskā pieeja. Visi principi tiek pieņemti kā hipotēzes, ko ir jāapliecina katrā konkrētā gadījumā. Tādējādi tiesību filozofijas gadījumā jebkuri izziņas laikā gūtie atzinumi vienmēr tiek pamatoti tai laikā, kad tiesību dogmatisma gadījumā, pamatojums izpaliek, bet kādu noteiktu tiesību pastāvēšana tiek atzīta vienīgi balstoties uz pieņēmumu, kas atzīstams par absolūtu patiesību. …
