Tiesību filosofijas vēsturiskās veidošanās process.
TF jēdziena rašanās krustēvs ir vācu profesors Gustavs Hugo (18.gs.) – nosauc TF kā filosofijas disciplīnu, līdz tam bija mācība par dabiskajām tiesībām (Hugo Grocijs). Filosofijā figurēja termins ētika nevis tiesības (Platons). Aristotelis (Grieķu filosofs) – Nikomana ētika. Attīstības gaita:
1) 16.gs. vēl nepastāv pat nosaukuma, bet problēmas jau risina ētikas un politikas ietvaros. populārākie: Aristotelis, Cicerons, Sv.Akvīnas Toms;
2) 17.gs. TF mācība par dabiskajām tiesībām, kā doktrīna parādās Hugo Grocija vadībā.
3) Gustavs Hugo – 18.gs. beigās izveidoja vārdu salikumu “Tiesību filozofija” apskatot pozitīvas tiesības;
Hēgeļa ieguldījums – Mācība par dabiskajām tiesībām un valsti apcerējuma formā jeb tiesību filosofija. 19.gs. beigās TF iestājas krīze pateicoties kūtriem domātājiem un pozitīvismam.
2.Tiesību filosofijas pamatproblēmas.
TF veidojas citu filosofisko mācību uzskatu sistēmu ietvaros, uzdevums pacelt sabiedrības izpratni līdz taisnīguma līmenim. Tiesiski ir tiesas lēmumi, likumi, kuros ir taisnība. Tiesības ir cilvēku kopējā pazīme. TF ir zinātne, kuras uzdevums ir noskaidrot tiesību pamatjēdzienus un pamatkategorijas. Līdzās nosaukumam tiesību filozofija lietoti arī citi apzīmējumi, kā tiesību teorija, dabiskās tiesības, tiesību metafizika u.c.
Tiesību filozofija strādā ar vispārīgiem jēdzieniem, jo tai interesē vispārīgais, tipiskais tiesiskās parādībās. Tiesību filozofija mēģina atrisināt tiesību gnozeoloģijas (izziņas teorija) un metodoloģijas jautājumus (noskaidro kādi ir tiesisko parādību atzīšanas priekšnoteikumi un sniedz metodes ar kuru palīdzību tiesību zinātne varētu auglīgi strādāt), kas nav atrisināmi bez saskares ar vispārējo filozofiju.
Tālāk TF pētī tiesību zinātnes pamatjēdzienus piemēram: tiesību būtību un dod vispārīgu tiesību ideālu, rāda, kādām jābūt ideālām tiesībām.…
