2.Tiesību filosofijas pamatproblēmas.
TF veidojas citu filosofisko mācību uzskatu sistēmu ietvaros, uzdevums pacelt sabiedrības izpratni līdz taisnīguma līmenim. Tiesiski ir tiesas lēmumi, likumi, kuros ir taisnība. Tiesības ir cilvēku kopējā pazīme. TF ir zinātne, kuras uzdevums ir noskaidrot tiesību pamatjēdzienus un pamatkategorijas. Līdzās nosaukumam tiesību filozofija lietoti arī citi apzīmējumi, kā tiesību teorija, dabiskās tiesības, tiesību metafizika u.c.
Tiesību filozofija strādā ar vispārīgiem jēdzieniem, jo tai interesē vispārīgais, tipiskais tiesiskās parādībās. Tiesību filozofija mēģina atrisināt tiesību gnozeoloģijas (izziņas teorija) un metodoloģijas jautājumus (noskaidro kādi ir tiesisko parādību atzīšanas priekšnoteikumi un sniedz metodes, ar kuru palīdzību tiesību zinātne varētu auglīgi strādāt), kas nav atrisināmi bez saskares ar vispārējo filozofiju.
Tālāk TF pētī tiesību zinātnes pamatjēdzienus piemēram: tiesību būtību un dod vispārīgu tiesību ideālu, rāda, kādām jābūt ideālām tiesībām.
3 etapi attiecībā pret cilvēku:
1) līdz 19.gs. vidum TF mēģināja aizstāvēt cilvēku pret valsti, varu;
2) no 19.gs. vidus līdz 20.gs. 20-30g. TF pilda tehnisku funkciju – vairāk nodarbojas ar tiesību teoriju; atstāsim cilvēku pašam cilvēkam;
3) no 20.gs.v. tiesiskais TF atdzimšana – jāsargā cilvēks no cilvēka, no viņa paša.
3.Tiesību filosofijas aktualizācija 20.gs.
19.gs. beigās TF iestājas krīze pateicoties kūtriem domātājiem un pozitīvismam.
no 20.gs. vidus tiesiskais TF atdzimšana – jāsargā cilvēks no cilvēka.
Par 20.gs.faktisko sākumu vēstures filozofi uzskata 1914.gadu un turpmākos notikumus, kas sagrāva visus priekšstatus par gaišajām cilvēces perspektīvām, galvenokārt par cilvēka spējām pašam par sevi rūpēties, pašam saprātīgi, sev vēlamā veidā veidot dzīvi. Divi pasaules kari, kas šokēja ne tika daudz ar civilizācijas pašiznīcināšanas mērogiem, cik ar formām un kvalitāti, totalitāro režīmu fenomens šķietami kulturālās Eiropas zemēs, gadsimta nogalē skaidri apjaušamie planētas ekoloģiskās katastrofas draudi, vispārējās antropoloģiskās krīzes dažādās izpausmes nepārprotami liecina, ka cilvēks nav kļuvis tikpat gudrs, cik varošs.
Tiesības filozofijas sfērā jau kopš 20.gs sākuma ir manāma klasisko tradīciju atdzimšana. Tas nav uzplaukums, tomēr arī gals arī nedraud. Politiskā un tiesiskā iekārta civilizētajā pasaulē turpina funkcionēt pēc neskaidri artikulētiem un sev vien zināmiem principiem. Tā rada aizvien vairāk līdzekļus, tajā skaitā tiesiskos, ar kuru palīdzību varētu novērst draudus, kas rodas. Kā norāda mūsdienu vācu tiesībpētnieks Norberts Horns „mūsu laikmets ir nonācis izpratnes krīzē” un tādējādi „juristiem arvien vairāk izvirzās jauni uzdevumi un viņi nonāk jaunu normu kalnu priekšā”. Mūsdienās nav vairs tās naivās pārliecības par filozofiskās visvarenību un patentētu patiesīgumu, kas valdīja Apgaismības laikmetā. Taču nav arī nolemtības izjūtas, ka neko jau tik un tā nevar darīt, ka pasaule virzās turp, kurp tā pati vien zina. …
