Tiesības un morāle ir tādas svarīgas sociālas parādības, bez kurām nav iedomājama ne sabiedrības, ne valsts pastāvēšana, jo tiesības ir sabiedrības pastāvēšanas pamats un garants tās drošai eksistencei. Tiesību mērķis ir rūpēties par pilsoņu ārējo drošību. Bez tiesību palīdzības nav iedomājama sabiedrības attīstība, kultūras izaugsme.
Lai dziļāk apskatītu tiesību filozofijas jautājumus un tiesību un morāles normu kopsakarības, vispirms jānoskaidro šā jēdziena nozīme. Precīzs un īss tiesību jēdziena formulējums nav iespējams. Tiesību filozofi vēl aizvien nav atraduši tiesību definīciju, jo katra filozofa tiesību izpratne atšķiras. Vācu jurists G.Hugo VIII gadsimta beigās ieviesa terminu „tiesību filozofija”. Definīciju par to, kas ir tiesību filozofiju, tā arī nevienam nav izdevies noformulēt.
Tiesību filozofijas nodarbojas ar tiesību jēgas, to būtības un jēdziena, to vietas pasaulē, to vērtības un nozīmes, to loma cilvēka un sabiedrības dzīvē. Krievijas filozofijas pamatlicējs Vladimirs Solovjovs ir teicis: „Tiesību filozofija ir viena no filozofijas disciplīnām, kas robežojas ar ētiku vai morālo filozofiju.” Līdz ar to var uzskatīt filozofiju kā ētikas paveidu, savukārt ļoti cieši saistītas ar morāli, valstiskumu, precedentiem ir tiesības, jo valsts augstākā tiesību forma ir valsts.
Tiesību filozofijas priekšmets tāds pats kā citām juridiskām zinātnēm – un šis priekšmets ir tiesības, jo tiesību filozofijai ir jābūt attiecināmai uz jurisprudenci. Tiesību filozofijas nemainīgs uzdevums ir tiesības cilvēciskās būtības izpēte un uzturēšana kultūrā. Tiesību filozofijas priekšmeta atrašanu nosaka paša filozofa pozīcija pret tiesību fenomenu un tiesību jēgas izpratnes pamatošana.…
