Terminu „tiesību filozofija” ieviesa vācu jurists G. Hugo. 19. gadsimtā šis termins plaši izplatījies. Tiesību filozofija ir vispārējās teorijas sadaļa. Tiesību filozofija ir daļa no jurisprudences kā visu juridisko zinātņu kopuma, jo tiesību filozofijas priekšmets ir tāds pats, kā citām juridiskām zinātnēm. Tiesību filozofija ir tiesību pasaules uztveres un metodoloģiskais pamats, kas nosaka konkrētās tiesības sistēmas stratēģiskos, programmatiskos pamatus. Tiesību ideja ir tiesību būtības vispārēja, abstrakta izpausme, tiesību esamības ideālais aspekts. Tiesība kā specifiska cilvēka esamības struktūra radusies, viņam tiecoties pēc taisnības. Tiesību filozofija ir zinātniskā disciplīna, aicināta sniegt tiesību pasaules uztveres, to jēgas un nozīmes skaidrojumu, pamatot to no cilvēciskas esamības un tajā eksistējošās vērtību sistēmas viedokļa. Tiesību filozofija ir mācība par tiesību jēgu, par to, kādu universālo cēloņu rezultātā un kādu universālo mērķu dēļ cilvēks rada tiesības. Dzīvojot cilvēks pārveido dabu. Šajā ziņā viņam kaut kas sokas labi, kaut kas neizdodas. Neizdošanās cēlonis ir vienīgi zināšanu un prasmju trūkums. Cilvēks grib vai nu kaut ko tādu, kas principā nav iespējams, vai neprot pareizi rīkoties, lai sasniegtu iespējamo. Tiesību ideja ir cilvēka tieksme tiekties pēc taisnības. Tiesība nav kaut kas telpā esošs un jutekliski uztverams, kā, piemēram lietas. Tiesību dažkārt arī mēģina aprakstīt šādā veidā: tā esot ikvienam cilvēkam sajūtami, sabiedrības radīti un uzturēti piespiedu līdzekļi zināmas kārtības nodrošināšanai.
Tiesību jēga ir cilvēka tiekšanās pēc taisnīguma. Tiesību mērķis ir regulēt cilvēku, sabiedrības un varas savstarpējās attiecības.…
