1. Sociālistisko ideju pirmsākumi Senajā Grieķijā (Likurgs, Platons)
Sociālistisko tiesību pirmsākumi meklējami Antīkajā Grieķijā. Spartas valdnieka Likurga mācība vēl nav komunisms, bet ir etatisms (valsts dominējošā loma sabiedriskajās attiecībās), Likurgs tiek uzskatīts par šī virziena pamatlicēju:
1. uzskatīja, ka nevienlīdzības pamatā ir privātīpašums,
2. valstiski noteica cilvēku uzvedības modeli, ģimenes attiecības bērnu audzināšanā un izstrādājis sīku sabiedrisko attiecību regulatoru,
3. radījis izpratni, ka cilvēki kalpo valstij, bet nevis valsts kalpo cilvēkiem.
Likurgs veica zemes reformu. Tā laika Spartas sabiedrībā bija daudz nabadzīgo un nedaudz bagātnieku. Uzskatot, ka sabiedrības divas visbriesmīgākās slimības ir nabadzība un bagātība, viņš visu zemi sadalīja vienādā daudzumā starp iedzīvotājiem. Paveicis zemes dalījumu, Likurgs esot sacījis, ka, viņaprāt, Spartā izskatās, ka brāļi draudzīgi sadalījuši tēva atstāto mantojumu. Lai radītu vienlīdzību spartiešu vidū, Likurgs pārdalīja arī kustamo īpašumu. Ar savu bagātību bija aizliegts publiski lielīties.
Ar sociālistisko tiesību pirmsākumiem saista arī Platona vārdu. “Kā lai dzīvo valstī, kur soda par taisnību”. Pēc Platona domām demokrātija rodas tad, kad nabadzīgie uzvar bagātos, dažus no viņiem nogalina, atsevišķus no bagātiem padzen, bet pārējiem dod vienādas tiesības ar citiem. Demokrātijā audzis cilvēks ir baudkārs patērētājs, bet taupību, godaprātu viņš sauc par vientiesību un savaldību par gļēvumu.
Bet ideālu valsti Platons redz kā harmoniski veidotu cilvēku sabiedrību un uz kosmosa likumiem balstītu valsts iekārtu: “Katram jādara tas darbs, kuram viņš visvairāk ir piemērots.” Visa pamatā ir fiziskā sagatavotība, jo veselā miesā mīt vesels gars.
Ideālajā valstī, kas veidota uz dabisko tiesību likumiem, dzīvo harmoniski veidots cilvēks. Visa pamatā ir tikumība, kuru Platons nešķir no sociālā taisnīguma. Taisnīgums sociālās attiecībās vienlaicīgi nozīmē atteikšanos no vardarbības un ļauna nedarīšanas citam cilvēkam. No tā Platons secina, ka:
taisnīgums ir tikums un gudrība;
netaisnība ir ļaunums un muļķība.
Netaisnības augstākā pakāpe – netaisns cilvēks mēģina izlikties taisnīgs.
Taisnības realizācija ideālā valstī izriet no formulas “katram savu”, turklāt “katrs cilvēks dara savu darbu un nejaucas citu cilvēku darīšanās”.
Kolektīvisma izjūta Platona izpratnē lielākā vai mazākā mērā ir salīdzināma ar kazarmu komunisma sliktākajām pārliecībām:
1. Platons iestājās par dzimumu vienlīdzību, kas pats par sevi ir vērtējams progresīvi.
2. Amatpersonām jālūkojas, ka krietnākie vīri izvēlētos krietnākās sievietes.
3. Viss ir kopējs: kopēji nami, maltītes, treniņi un bērnu audzināšana. Lai visi bērni tiktu audzināti vienādi, viņi nezinās savus vecākus.
4. Bērni, kas piedzimst vāji vai slimīgi, ir iznīcināmi.
Ideālas valsts aprakstā iezīmējas zināmas sociāli taisnīgas valsts elementi, jo Platons uzskata, ka valstī nedrīkst būt pārāk daudz bagāto un nabadzīgo. Tāpēc, ka bagātība rada slinkumu, bet nabadzība rada zemiskumu.
Platona ieteikti valstsvīru atlases pamatprincipi:
1. “Valsts, kura vismazāk vēlas vadīt tie, kam būs jāvalda, ir vislabāk un vismierīgāk pārvaldīta valsts, […] bet kur valdītāji ļoti vēlas valdīt, tur stāvoklis ir ļauns.
2. “Ja trūcīgie un nabagie cenšas pēc valsts amatiem, kam savu īpašumu viņiem nav, viņi cer ar laupīšanu pie tādiem tikt, tad labi pārvaldīt valsti nav iespējams.”
Reāli par sociālistisko tiesību skolu var sākt runāt no 16.-17.gs., kad Rietumeiropas sabiedrība sāka pārorientēties no viduslaiku uz jaunlaiku tiesiskām attiecībām. Šajā laikā sākās diskusija, kā panākt vienlīdzību, par privātīpašumu kā nevienlīdzības pamatu, kā likvidēt kārtu sabiedrību un tamlīdzīgi. Redzamākie pirmā sociālistisko tiesību viļņa pārstāvji ir Mors un Kampanella.
2. Sociālistisko ideju atspoguļojums „Utopijā” un „Saules pilsētā”
…
