Tiesību normas – Tiesību pamatšūnas, kas kopumā veido tiesību sistēmu. Vārds ”norma nozīmē vispārēju noteikumu, kas regulē cilvēku uzvedību un rīcību sabiedrībā. Tiesību normas ir kompetentu valsts iestāžu noteikti vai sankcionēti vispārīga rakstura uzvedības noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības, un to izpildi garantē valsts. Tiesību normas ir cilvēku uzvedības modelis. Tiesību normām atšķirībā no pārējām sociālajām normām ir šādas specifiskas īpatnības :
1. Tās ir nesaraujami saistītas ar valsti;
2. Precīzi formulē tiesību subjektu tiesības un pienākumus;
3. Tiesībām un pienākumiem, ko nosaka tiesību normas, ir vispārējs un obligāts raksturs;
4. Tiesību normu izpildi aizsargā valsts (spaidu elements tiesībās);
5. Tiesību normas nepastāv izolēti, bet tās veido vienotu sistēmu;
6. Katrai tiesību normai ir divpusējs raksturs, jo tā sabiedriskās attiecības vienai pusei piešķir subjektīvās tiesības, bet otrai – juridiskos pienākumus;
7. Tiesību normas var piemērot vairākkārt.
Tiesību normas kā pamatelementus ikvienā tiesību sistēmā ir nepieciešams klasificēt noteiktās grupās, lai apjomīgais tiesību normu kopums būtu pārskatāmāks, vienkāršāk apgūstams un pielietojams . Izzināt arvien pieaugošo tiesību normu daudzumu bez to klasifikācijas nav iespējams. Klasificējot tiesību normas, kļūst arī uzskatāms, ka tās veido vienotu sistēmu, kur izmaiņas kādā no elementiem automātiski izraisa izmaiņas citos sitēmas elementos. Klasifikācijas ne tikai kalpo tiesību normu veiksmīgai izziņai, bet arī palielina iespējas operēt ar saturu.
…
