Novērtēšanas procesam jābūt uz profesionāliem kritērijiem balstītam, nevis politiskam. Novērtēšanā izmanto dažādas metodes. OECD pētījumos ir izkristalizējušies vairāki kritēriji, kurus izmanto, lai pārliecinātos par vēlamo rezultātu sasniegšanu un paredzēto izmaksu proporcionalitāti, proti:
*konstitucionalitāte - tiesību institūta iederīgums tiesību sistēmā un atbilstība valsts konstitūcijai;
*akceptējamība – tiesību normas atbilstība sociālajām vērtībām un indivīda attieksme pret to;
*efektivitāte – tiesību normas izpildes precizitāte (vai tiesiskais regulējums ir pilnīgs);
*iedarbīgums – tiesību normu mērķa atbilstība risināmajai problēmai un tiesiskā regulējuma radīto seku atbilstība plānotajam rezultātam (problēmas risinājuma novērtējums un likumdevēja spēja paredzēt konkrētas tiesību normas īstenošanas rezultativitāti);
*lietderība – ekonomiskā atdeve (izdevumu un ieguvumu balanss), proti, vai ar pārmaiņu saistītie izdevumi ir proporcionāli sasniegtajam rezultātam;
*kontroles savlaicīgums (atgriezeniskā saite) – tiesību piemērotāja spēja savlaicīgi apzināt tiesību normas piemērošanas riskus un ziņot par to likumdevējam;
*attīstības perspektīva (ilgtspēja) – ex post rezultātu salīdzināšana ar ex ante prognozētajiem rezultātiem un nākotnes attīstības rezultātu prognozēšana (rezultatīvie rādītāji).
Latvijā tiesību normu novērtēšanas teorija un prakse līdz šim ir attīstījusies daļēji. Darbības izvērtējumi un atskaites regulāri tiek sniegti ar politikas plānošanas dokumentu (plānu, valsts programmu) izpildes gaitu, taču konkrētu likumu izpildes analīzes fragmentāru statistisku analīzi ir iespējams iegūt pēc pieprasījuma. Konkrētu tiesību normu vai institūtu ex post novērtēšana Latvijā ir veikta salīdzinoši maz (pārsvarā atsevišķu ministriju pasūtījumu formā), taču tie devuši lielu ieguldījumu, izpildot padomdevēja funkciju politikas izstrādātājiem.
Pēclikumdošanas socioloģiju var izmantot tālāk veidojot tiesību politiku valstī, t.i. valstī panākamos sociālos mērķus un ar kādiem līdzekļiem un kādos veidos tos var efektīvāk panākt. Tieši pēclikumdošanas socioloģija var būt labs veids kā prognozēt nākamo paredzēto normatīvo aktu efektivitāti un jau esošo normu pamata. Ja līdz nākamā normatīvā akta pieņemšanai šāda analīze nav veikta, tad sabiedrība vairumā gadījumu var jaunās normas boikotēt vai arī apiet tās, bet līdz ar to arī netiks panākts vēlamais mērķis. Šādā veidā tiesības nākotnē zaudē savu centrālo – regulatora lomu sabiedrībā.
Būtībā jāsaprot, ka vienkārša normas pieņemšana kā tehnisks process tiesiskās normas radīšanai neveic visu nepieciešamo. Pēc tiesību normas pieņemšanas nepieciešams vēl “pēcpārdošanas serviss”, skaidrojot pieņemto normu un iedzīvinot to.
…
