Šo atzaru sauc arī par teorētisko TS.
Pie tās pieder lielākā daļa TS klasiķu.
Ieguldījumu tiesību socioloģijā devuši jau antīko laiku vēsturnieki un ceļotāji, sniedzot ziņas par dažādu tautu paradumiem un paražām – Hērodots, Plūtarhs, Tacits. Viņi radīja priekšstatu par tiesisko sistēmu dažādību laikā un telpā, to relativitāti. Šo priekšstatu pārņēma Monteņs, Monteskjē, visa rietumu zinātniskā doma, bet tas savukārt kalpoja par stimulu tiesību socioloģijai.
Meklējot tiesību socioloģijas saknes, tiek apskatīti ne tikai empīriskie, bet arī teorētiskie darbi. Aristoteļa darbi satur iezīmes, ko var interpretēt kā socioloģiskas – tā ir reālistiskā tieksme apskatīt sabiedrību tādu, kāda tā ir, ideja par to, ka sabiedrība kā dabiska parādība ir pakļauta piedzimšanas, attīstības un bojāejas likumam un ka izmaiņas ir sabiedrības dzīves nepieciešams priekšnoteikums. Socioloģiska nozīme ir arī Platona polišu un likumu koncepcijai. Jau sofisti parādīja spēka un interešu nozīmi tiesību veidošanās procesā.
Taču jāņem vērā, ka XX gadsimts tiesību socioloģijā ir ieviesis jaunas teorētiskās nostādnes, un nevar gaidīt, ka tiesību socioloģijā pagātnes idejas saglabās tādu efektivitāti, kādu tās saglabā tiesību filozofijā vai tiesību teorijā.
Vairums ideju vēsturnieku tiesību socioloģijas aizmetņus saskata ne agrāk par XVII gadsimta beigām, nosaucot tādus vārdus kā T.Hobs un Spinoza. Taču šajā attīstības posmā tiesību socioloģijas atziņas vēl formējas tiesību filozofijas ietvaros. Zīmīgi, ka socioloģijas sākotne iezīmējas tieši šajā – dabisko tiesību teorijas uzplaukuma periodā – jo kā tiesību socioloģiju, tā dabisko tiesību doktrīnu vieno nepatika pret juridiskā pozitīvisma teoriju.
Tiesību socioloģijas vēsturē īpašu vietu ieņem Š.Monteskjē, viņa darbs “Par likumu garu” (1748). Tiek nosauktas 2 pazīmes, ka to ļauj pieskaitīt tiesību socioloģijai kā zinātnes nozarei: relatīvisms (tiesisko sistēmu daudzējādība laikā un telpā) un determinisms (likumi tiek parādīti to attiecībās ar citām parādībām; tiesības determinē objektīvi iemesli – citas sociālās parādības (reliģija, tirdzniecība, paražas), demogrāfiskie faktori (iedzīvotāju skaits) un pat fizikālas dabas iemesli (augsnes un klimata raksturs).
Īpaši jāatzīmē socioloģijas pamatlicēja Ogista Konta loma tiesību socioloģijas attīstībā. O.Konts (1798-1857) noformulē socioloģijas jēdzienu. Izpratni par jauno zinātni O.Konts pauž darbā “Pozitīvās filozofijas kurss” (1842).
Konta attieksme pret tiesībām ir socioloģiska divu iemeslu dēļ:
1)pamatojoties uz viņa piedāvāto likumdošanas metodi: likumam jārodas no pieredzes, nevis aprioru jēdzienu ietekmē, kā tas bija Napoleona Kodeksa autoriem;
2)pamatojoties uz nozīmi, ko Konts tiesību laukā piedēvē sabiedrībai.
Vācu zinātnieka Rūdolfa Jēringa (1818-1892) tiesību koncepcija ir pietiekami socioloģiska – viņš tiecas saskatīt tiesībās nevis abstraktu loģisku konstrukciju, bet sociālās dinamikas sastāvdaļu. Subjekts, kas rada tiesības un realizē tajās savus mērķus, ir sabiedrība. Starpposms starp sabiedrību un likumu ir likumdevējs. Tiesības ir sabiedrības locekļu interešu un uz to bāzes veidoto attiecību rezultāts. Tiesības jāaplūko kā sociālās dzīves regulators. Tauta par tiesībām cīnās – intereses netiek fiksētas automātiski. Tiesības ir izcīnītas, legalizētas intereses. Savā slavenajā rakstā “Cīņa tiesību dēļ” viņš tiesības nosauc par varas un interešu realizācijas līdzekli.
Tiesības tiek definētas «kā sociālās dzīves (šī vārda plašākā nozīmē) noteikumu kopums, kuru ievērošanu ar ārējiem piespiedu līdzekļiem nodrošina valsts vara.». Viņš uzskata, ka tiesības sastāv no tiem sabiedrībā pastāvošajiem noteikumiem, kuriem piemīt vara.…
