Statistika sniedz iespēju apzināt pastāvošās fiksējamās tendences, bet dziļākai sociālo faktu izpētei ir jāveic tiesu prakses analīze. Tiesu prakses analīze ir vērtīga, jo tā ļauj pētniekam uzzināt detaļas. Tiesu prakses analīze, pirmkārt, ir juridisku gadījumu jeb kāzusu analīze. No tradicionālās juridiskas tiesu prakses analīzes tiesu socioloģijas pētījumi atšķiras ar to, ka pirmajā gadījumā tiek analizētas tiesības, bet otrajā – fakti. Jurists pēta, vai konkrētajā kāzusā pamatoti un pareizi ir piemērota tiesību nora, bet sociologs tiesas dokumentos analizē sociālo fonu (piem., reālo dzīves situāciju, kas bijusi par pamatu lietas ierosināšanai, konflikta cēloņus, pušu motīvus utt.). Tiesu praksi, tāpat kā jebkurus citus dokumentus, var analizēt, izmantojot kvalitatīvās analīzes metodes, kad padziļināti tiek pētīti dokumenti, kas izraudzīti pēc noteiktām specifiskām pazīmēm un kas tipiski atspoguļo situāciju, vai izmantojot kvantitatīvo metodi, kad tiek izraudzīts konkrēts lietu skaits, kuras izraudzītas bez izvēles sistēmas (kvantitatīvo metodi šajā gadījumā izmanto, uzskatot, ka katra tiesas lieta zināmā mērā atspoguļo visu lietu ģenerālo kopumu).
Tiesību efektivitāte ir cieši saistīta ar sabiedrības tiesisko apziņu – sabiedrības likumpaklausība vai tiesību nihilisms būtiski ietekmē normu ievērošanas un piemērošanas pakāpi. Nepietiek ar faktu, ka tiesību norma ir kvalitatīva un tās piemērošana ir visas sabiedrības interesē, ja sabiedrībā valda noliedzoša attieksme pret tiesībām – tad bez piespiedu līdzekļu piemērošanas normas ieviešanās tās efektivitāte būs zema. Geigers rakstīja par efektivitātes kvotu – tā nozīmē, cik lielā mērā sabiedrības locekļi brīvprātīgi pakļaujas normas prasībām un cik liela ir tiesu gatavība piemērot konkrēto normu, spriežot tiesu.
…
