1. Tiesību jēdziens un sistēma.
Laika gaitā tiesību jēdziens un tiesību sistēmas mainījās, jo mainījās cilvēku ekonomiskā un politiskā dzīve. Tiesības radās nodibinoties valstīm. Viduslaiku zinātniekiem tiesības līdzinājās dievu gribai. Piemēram, franču zinātniekiem (Žans Žaks Russo) tiesības ir sabiedrības kopīgā griba. Ar Marksizma izveidošanos tiesības tika tulkotas no klašu pozīcijas, t.i., tika uzskatīts, ka tiesības pauž valdošās sabiedrības klases gribu. Pašlaik valstu un tiesību teorijai izšķir vairākus tiesību jēdzienus. Viens no jēdzieniem: tiesības ir sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu. Viens no galvenajiem tiesību rašanās faktoriem ir indivīda un sabiedrības problēma, viņu savstarpēju attiecību pareiza noregulēšana, kas ir visas sabiedrības pastāvēšanas pamats. Pastāv vairākas tiesību izpratnes:1.parastā izpratne par tiesībām jeb subjektīvā, kas visbiežāk saistīts ar tiesību izpratni subjektīvā nozīmē – tiesības, kas pieder konkrētam subjektam, un viņš ar tām var brīvi rīkoties citām personām neiejaucoties;2.profesionālā tiesību izpratne jeb objektīvā - objektīvā nozīmē, kā uzvedības normu kopums ko noteikusi valsts;3.doktrinālā izpratne – balstās uz tiesību sintētisko definīciju, t.i., tiesības ir konkrētā sabiedrībā atzītais taisnības un brīvības normatīvu kopums, kas regulē personu brīvās gribas cīņu un saskaņošanu viņu savstarpējā attiecībās. Mūsdienās pastāv vairāki uzskati, ka tiesības ir brīvības esamības forma; normatīvi nostiprināta un realizēta taisnība. Tiesības ir visiem saistoša uzvedības normu sistēma, kas izteikta likumos un citos valsts atzītos avotos, kas regulē sabiedrības un indivīdu savstarpējās attiecības un ir tiesiskās vai prettiesiskās darbības novēršanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības taisnības un vienlīdzības principu.Tiesību sistēma ir tiesību nozaru kopsakarība, kurā izpaužas sabiedrības vispārobligāta griba. Tiesību sistēmas pamat posms it tiesību norma, kas savukārt veido tiesību institūtus – dažādi bloki, kā regulatīvajā, tā arī aizsardzības sfērā. No tiesību institūtiem veidojas tiesību nozares – lielāki tiesību iedalījumi (civiltiesības, krimināltiesības, administratīvās tiesības, u.c.). Visas tiesību nozares veido tiesības kopumā, t.i., attiecīgās valsts tiesību sistēmu. Sistēmas elementi:1.tiesību normas – nedalāms sistēmas elements (sastāv no dispozīcijas, sankcijas un hipotēzes), kas tālāk sadalās institūtos; 2.tiesību institūti – tiesību normu kopums, kas regulē vienveidīgas sabiedrisko attiecību grupu. Parastās institūcijas apvieno vienas tiesību nozares juridiskās normas. Sarežģītas institūcijas aptver tiesību normu kopumu, kas ir iekļautas dažādu tiesību normu sastāvā, bet kuras regulē savstarpēji saistītās radniecīgas attiecības.3. tiesību nozares – vienas un tās pašas nozares vairāku institūtu apvienošana. Tiesību sistēma:1.publisko tiesību sistēma: konstitucionālās tiesības; administratīvās tiesības; finanšu tiesības; valsts pārvaldes process; krimināltiesības; u.c. 2.privātās tiesību sistēma – civiltiesības; ģimenes tiesības; darba tiesības; zemes tiesības; starptautiskās privātās tiesības.…
