1.Tiesību normas jēdziens.
Tiesības – visbiežāk saprot kā visiem obligāto sociālo normu sistēmu, ko aizsargā valsts. Tiesības ir sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedrības parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu. Par tiesību būtību ir izteikti dažādi uzskati, pastāv daudzveidīgas tiesību doktrīnas, bet vienotu zinātnisku viedokļu šajā jautājumā nav. Tiesību jēdziens un uzskati par to laika gaitā ir ļoti mainījušies. Tiesību būtību izprot dažādi:
tiesību izpratne subjektīvā nozīmē – tiesības, kas pieder konkrētam subjektam, un viņš ar tām var brīvi rīkoties, citām personām neiejaucoties viņa darbībā (tiesības uz atpūtu, izglītību u.c.);
tiesību profesionālā izpratne – parasti balstās uz tiesību izpratni objektīvā nozīmē kā uzvedības normu kopumu, ko ir noteikusi valsts;
3) tiesību doktrinālā izpratne, kas balstās uz tiesību sintētisko definīciju, proti, tiesības ir konkrētā sabiedrībā atzītas un oficiāli aizsargātas taisnības un brīvības normatīvu kopums, kas regulē personu brīvās gribas cīņu un saskaņošanu viņu savstarpējās attiecībās.
Ievērību pelna arī vācu filozofa I.Kanta izstrādātā tiesību definīcija – tiesības ir visu to noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra patvaļu uz vispārīga brīvības likuma pamata. No sacītā izriet, ka cilvēka brīvības apziņā ir tas, kas prasa tiesību pastāvēšanu; ja objektīvi šī apziņa pastāv, pie tam tā var pāraugt patvaļā, nepieciešams likums, kas regulētu patvaļīgo rīcību.
Rietumu juridiskajā literatūrā pamatota doma par to, ka “tiesības ir indivīdu gribas brīva izpausme”. Šāda pieeja un izpratne attālina uzskatu par tiesībām kā vardarbības ieroci un individuālās gribas apspiešanas līdzekli. Tiesību izpratnē principāli svarīgi atzīmēt, ka - tiesības uzstājas:
ideju, priekšrakstu formā;
juridisko priekšrakstu formā, kurus nosaka valsts;
darbības vai attiecību formā, kurās realizējas tiesību idejas, principi un priekšraksti.
Tiesību normas struktūra.
Tiesību normas loģiskā struktūra – 1) tiesiskais sastāvs (līdzīgs noz. sastāvam); tiesiskās sekas.
Tiesību norma sastāv no dispozīcijas (aprakstošā), sankcijas un hipotēzes.
Hipotēze – Tiesību normas sastāvdaļa, kura norāda normas realizēšanas priekšnoteikumus, t.i., apstākļus, kādos tā piemērojama. Tai ir liela nozīme likumības nostiprināšanā, jo precīzs normas piemērošanas apstākļu formulējums nepieļauj kļūdas tās pielietošanā. Hipotēze iedalās: absolūti noteiktās, relatīvi noteiktās, alternatīvās, vienkāršās un saliktās. Absolūti noteiktā hipotēze konkrēti un tieši norāda normas piemērošanas apstākļus un dzīves faktus. Relatīvi noteiktā hipotēze tikai nosaka normas realizācijas priekšnoteikumus.…
