I.Faktisko apstākļu apzināšana.
Tikai rūpīgs darbs ar lietas faktiskajiem apstākļiem un tiesību normu spēj nodrošināt objektīvu, likumīgu taisnīgu , argumentētu, viennozīmīgu, tiesisku nolēmumu izskatāmajā lietā. Jānoskaidro lietas faktiskie apstākļi un gadījuma apstākļi. Lietas faktiskos apstākļus nevar vispārināt. Jāveic īpaši rūpīgs darbs ar lietas faktiskajiem apstākļiem: faktu konstatēšana, atlase, papildināšana, novērtēšana;
1.faktu konstatēšana – tiek konstatēta attiecīgajā normā paredzēto faktisko apstākļu iestāšanās, tāpēc pirmā tiesību piemērošanas stadija sastāv no juridisko faktu un juridisko sastāvu noteikšanas. Faktu konstatēšanas procesā jāatceras, ka darbs ar lietas faktiskajiem apstākļiem neaprobežojas tikai ar faktu uztveri, tas modificējas faktu atlases un novērtēšanas procesā. Piem. Saskaņā ar Engiša klasif. Ir trīs elementi;
2.konkrētu dzīves gadījumu, notikušā faktiskā sastāva uztveršana (duršana);
3.konstatēšana, ka šis faktiskais sastāvs patiešam ir noticis (iedūra vai ne)
4.faktiskā sastāva izvērtēšana atbilstoši likuma pazīmēm.
5.faktu atmešana un papildināšana – faktu meklēšanas laikā tiesību piemērotājs nereti konstatē arī tādus faktus, kuri vēlāk var izrādīties lieki, tādēļ ir pieļaujams tos atmest. Nevajadzīgu faktu ietveršana lietā apgrūtina orientēšanos tajā. Katram notikušajam faktiskajam sastāvam ir kodols ar kura palīdzību, kurš fakts ir nevajadzīgs vai nenozīmīgs. Darbā ar lietas apstākļiem var rasties nepieciešamība savākto faktu kopumu papildināt ar jauniem faktiem. Jāizvairās no patvaļīgas faktu atmešanas vai papildināšanas, jo šāda darbība var novest pie kļūdainas subsumcijas un juridiskā slēdziena.
6.Faktu novērtēšana – faktu novērtēšanas process, no vienas puses ir, nesavienojami saistīts ar eventuāli piemērojamo tiesību normu, bet no otras puses, - ar tiesību piemērotāja subjektīvo ieskatu. Lietas faktisko apstākļu novērtējuma kritēriji
7.uztvere
8.sabiedrisko attiecību pieredze
9.cita sociālā pieredze
10.vērtības
11.atlikusī rīcības brīvība.
II.Tiesību normu izvēles metodika.
Tiesību normas meklēšanas pamatā ir jābūt noteiktai sistēmai, proti, vispirms ir jākonstatē, kurai tiesību nozarei pakļaujas faktiskā gadījuma risināšana. Tālāk nosakot tiesību apakšnozari un konkrētos normatīvos aktus. Noskaidrojot na, kuri reglamentē faktiskā gadījuma sfēru, jāiepazīstas ar na uzbūvi un normu izvietojumu. Meklējot tiesību normu jāievēro iespējamas faktisko apstākļu nianses, piem noilgums, speciālais subjekts un tml. Tiesību normas meklēšanas procesā faktiskā sastāva pazīmes tiek salīdzinātas ar atrasto tiesību normu pazīmēm. Šis process turpinās tik ilgi līdz ir atrasta tiesību norma, kura sastāva pazīmes atbilst faktiskā sastāva pazīmēm. Normu no kuras izriet tiesiskās sekas, var piemērot tikai tad, ja visas tā sastāva pazīmes ir īstenotas, tas ir ja katrai no šīm sastāva pazīmēm atbilst kāds konkrēts subsumējams fakts.…
