Tiesību vēstures, tiesību filozofijas konspekts

1. VALSTS (IDEĀLĀ VALSTS) PLATONA, ARISTOTEĻA un CICERONA DARBOS. HEBERMASS PAR KONSTITUCIONĀLO IDENTITĀTI

PLATONS
• Platona ideālā valsts ir tāda, kurā pēc iespējas pilnīgāk izpaužas vispārējā labuma ideja. Tikai pie varas esošo skaits nenozīmē to, ka valsts ir laba vai slikta. Galvenais ir tas, kādā veidā valsts tiek pārvaldīta. Kritērijs tam, vai valsts ir laba, ir tas, vai valstī ir likumi (kas atbilst taisnīgumam) un vai tie tiek ievēroti. Tirānija ir slikta, bet monarhija laba, jo monarhijā vara organizēta pēc likuma vispārības labā. Aristokrātija laba pretstatā oligarhijai. Demokrātiju Platons iedala gan labajā, gan sliktajā atkarībā no tā, vai tauta valda patvaļīgi, vai arī tiek ievērota visu griba.
Nošķiršanas kritērijs – likumu esamība un ievērošana:
1)Pareizās valdīšanas formas:
*monarhija;
*aristokrātija;
*likumīga demokrātija.
2)Nepareizās valdīšanas formas:
*tirānija;
*oligarhija;
*demokrātija bez likumiem.
Platona ideālā valsts nav demokrātija, jo valda tikai daļa no sabiedrības, ne visi. Tas tiek uzskatīts par sociālistiskai skolai raksturīgu redzējumu.
Platona filozofijā sociālistiska ievirze novērojama trīs pazīmēs:
1)Attieksme pret vienlīdzību – vienlīdzība var būt formāla un materiāla (jeb faktiska). Platons iestājās par materiālo vienlīdzību. Materiālajā vienlīdzībā netiek pievērsta uzmanība uz vienlīdzīgām starta pozīcijām visiem, bet uz rezultātu, tas ir, lai vienlīdzību realizētu dzīvē;
2)Privātīpašuma noliegšana;
3)Uzsvērta valsts loma (etatiska pieeja) – kolektīva intereses ir pirmajā vietā. Vispirms ir valsts, tad indivīds. Šīs trīs pazīmes sakombinējas Platona ideālajā valstī.…