Tiesību teorija kā zinātne ir vispārināta zināšanu sistēma par tiesībām un tiesiskajām parādībām, to būtību, attīstību, funkcionēšanu un nozīmi sabiedrībā. Vieni Valsts un tiesību teorijas esamības piekritēji uzskata, ka tā pēta V un ties. kā vienotās un viengabalainās sist., izzin to rašanās, attīstības un funkcionēšanas likumsakarības. Apmēram tāpat tiek formulēta visp.TT definīcija, tikai ar to starpību, ka tajā netiek minēta V.: tā pēta tiesības kā vienotu, viengabalainu sist., tās rašanās, attīstības un funkcionēšanas likumsakarības. Tas nenozīmē, ka otra viedokļa piekritēji neatzītu ties. sakarus ar V. Runa iet par ties. relatīvu autonomiju, pašpietiekamību un nevis par to, ka ties.rod un nosaka V. TT cenšas izdibināt un izzināt tiesiskos sakarus. Tiesību zinātnē struktūras jēdziena izpratne, galvenokārt, tiek reducēta uz tiesību elementu savstarpējām attiecībām. TT priekšmets sniedz atbildi uz to, ko attiecīgā zinātne pēta. TT priekšm. veido tiesību pamatlikumsakarības, to būtības izzināšana, nozīme un attīstība sabiedrībā. Tā pēta tiesību izcelšanās cēloņus, tiesību būtību, formas, funkcijas sistēmu un citus ar tiesībām saistītus jautājumus. Objektīvus procesus un parādības nosaka likumsakarības, bet tad, kad šīs lik. sakarības izdodas izzināt un atspoguļot adekvātā formā, tad iegūst likumu- izzinātu lik. sakarību. Visgrūtāk ir izzināt soc.lik. sakarības. Sab-kā dzīve ir ļoti mainīga un lik. sakarības parasti ir apslēptas. Sabiedriskā zinātne nevar atklāt pietiekami daudz lik.sakarību. Šo trūkumu jurisprudencē kompensē ar zinātniskajām kategorijām. Kategorijas parasti skaidro kā vispārīgus jēdz. Kategoriālās attiec. zināmā mērā ir lik. sakarīgās attiec. Ar kategoriju starpniecību juristi iegūst zināš. par tiesiskās dzīves lik. sakarībām. …
