Tiesības kā labas kārtības un taisnības māksla
1.Tiesību skola
1.1Dabisko tiesību skola, vissenākā ~2500 gadus veca:
uzskats, ka tās ir augstākas tiesības, kurās piepildās mūsu taisnīguma apziņa vai netaisnības izjūta;
vienmēr stāv pāri rakstītajām tiesībām; dabiskās tiesības kā mūsu sirdsapziņa;
lietu kārtība;
saprāta vai gara tiesības.
Var iedalīt 3 periodos:
a)antīkās jeb dabiskās tiesības (kopdzīves pamatprincipi izriet no cilvēka dabas, dzīvot saskaņā ar dabu, atvasina cilvēku tiesību vienlīdzību, lietu dabiskā kārtība);
Pārstāvji: Aristotelis, Platons, Sokrāts.
b)kristīgi teloģiskais dabisko tiesību virziens saistās ar reliģiskās ticības elementiem, augstākais tiesību avots – Dieva griba, kuram lielāks spēks pār zemes likumiem;
Pārstāvji: Akvīnas Toms (4 likumu kategorijas), Aurēlijs, Augustīns.
c)apgaismības jeb saprāta dabiskās tiesības (17-18 gs. Valda uzskats, ka dabiskie taisnīguma principi pamatojas saprātā);
Pārstāvji: Grocijs, Hobss, Loks, Russo, Kants – norma iegūst spēku ar vispārēju piekrišanu sabiedrībā.
Tika radīts pieņēmums par visu cilvēku dabisko vienlīdzību un brīvību.
Saprāts un vērtības – elementi.
Vērtības:
dzīvība;
sociālā loma;
zināšanas;
estētiskā sapratne;
prātīgums;
saskarsme.
Pamattiesību sadaļas konstitūcijās, konstitucionālo tiesu prakse, Eiropas cilvēktiesību tiesa tālāk attīsta uzskatus par dabiskajām tiesībām mūsdienās.
20 gs. Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā atdzimst dabisko tiesību idejas.
Dabiskās tiesības krīzes gadījumā attaisno varas izmantošanu pret pastāvošo kārtību, pamatojot to ar juridiskiem argumentiem, tā ir vienlaikus iespēja un risks. …
