Demokrātiskā republikā valsts materiālā nozīmē ir juridiski organizēta patstāvīga tauta, bet formālā nozīmē - patstāvīgas tautas juridiska organizācija, kas ārēji izpaužas kā valsts forma. Tautas suverēnā vara tiek realizēta caur šo juridisko organizāciju - valsts formu, kuru tauta pati sev arī noteikusi. Tātad valsts formā izpaužas valsts vara. Patstāvīgas tautas juridiskā organizācija un ar to saistītā valsts vara tiek noteikta valsts konstitūcijā, valsts institucionālo sistēmu reglamentējošos likumos, kā arī likumos par valsts iestāžu darbību.
Augstākā padome, 1991.gada 21.augustā pieņemot likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", noteica, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un Latvijas valstisko statusu (juridisko organizāciju) nosaka 1922.gada 15.februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Princips par valsts varas dalīšanu likumdevējvarā, izpildvarā un tiesu varā tiek īstenots, katru valsts varas funkciju uzdodot veikt savstarpēji neatkarīgām institūcijām. Tiesu varas funkciju - strīdu izšķiršanu kontradiktoriskā tiesas procesā - veic neatkarīgas tiesas.
Pēc neatkarības atjaunošanas viens no pirmajiem uzdevumiem bija neatkarīgas tiesu sistēmas veidošana. Tika pieņemti vairāki likumi, kuri nodrošināja tiesu sistēmas iestāžu reformu un līdz ar to veicināja tiesu varas attīstību demokrātijas virzienā. 1990.gada 26.septembrī Augstākā padome pieņēma likumu "Par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā". Drīz pēc tam tika izstrādāta tiesu reformas koncepcija. 1992.gada 15.decembrī Augstākā padome pieņēma likumu "Par tiesu varu" un pēc tam arī Advokatūras likumu, Zemesgrāmatu likumu, Notariāta likumu, Prokuratūras likumu, Satversmes tiesas likumu. Šie likumi sagatavoja tiesisko bāzi reformas veikšanai attiecīgajās tiesu sistēmas institūcijās.
Galvenajos tiesu darbību reglamentējošos normatīvos aktos -Satversmē, likumā "Par tiesu varu", Satversmes tiesas likumā, Civilprocesa likumā, Kriminālprocesa kodeksā, Administratīvo pārkāpumu kodeksā, likumos, kas nosaka nekustamo īpašumu ierakstīšanu un ar tiem saistīto tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatās, - tika nostiprinātas starptautiski atzītas cilvēktiesību normas tiesvedības jomā. Šo normu pamatā ir tādi demokrātiskai sabiedrībai raksturīgi tiesu varas darbības principi kā visu cilvēku vienlīdzība likuma priekšā, nevainīguma prezumpcijas ievērošana, tiesības savas intereses aizstāvēt likumīgi izveidotā kompetentā un vienīgi likumam pakļautā tiesā.
Likumā ir noteikts tiesu varas neatkarības princips un normas, kuras nodrošina šī principa īstenošanu, piemēram, tiesneši un tiesas piesēdētāji ir neatkasprīgi un pakļauti tikai likumam, spriežot tiesu. Likuma "Par tiesu varu" 11.pants nosaka, ka nav pieļaujama iejaukšanās tiesas darbā, jebkāda tiesas ietekmēšana, ierobežošana un ka šādas darbības ir sodāmas likumā noteiktajā kārtībā. Likumā paredzētas arī tādas tiesnešu neatkarības garantijas kā atbildība par necieņu pret tiesu un tiesneša un tiesas piesēdētāja neaizskaramība ar tiesas spriešanu saistīto pienākumu izpildes laikā.…
