Plašāk pievērsīšos grāmatas rakstu daļai, kas ir objektīvāka, salīdzinot ar atmiņām. Kā pirmo aplūkošu D. A. Lēbera rakstu “Latvijas neatkarības atjaunošanas prasības dažos dokumentos pirms 1990. gada 4. maija.”1 No ārpolitikas viedokļa svarīgs ir fakts, ka Krievija neatzīst Latvijas kontinuitātes ideju un 40. gada okupāciju par nelikumīgu. Tomēr 1940. gadā Krievija bija pārkāpusi 1932. gadā noslēgto neuzbrukšanas līgumu. Šaubas radīja Satversmes spēkā esamība pēc K. Ulmaņa apvērsuma. Autors uzsver netaisnību, proti, kamēr Krievija nav atzinusi Latvijas kontinuitāti, šeit nav likvidētas 2. Pasaules kara sekas, bet Latvijai ar to jātiek galā pašai.
T. Jundzis kā vienu no argumentiem, LTF izvirzītajam mērķim – pilnīgai neatkarībai, min2 Maskavas nevēlēšanos daļu no varas pārnest uz republikām. Autors piemin tādu nozīmīgu AP lēmumu, kā 1989. gadā pieņemto Latvijas PSR likumu prioritāti attiecībā pret PSRS likumiem un 1990. gada 15. februārī pieņemto 40. gada Saimas lēmuma par pievienošanos PSRS nosodījumu. Kurioza situācija izveidojās 12. maijā, kad Daugavpils pilsēta pasludināja savā teritorijā Deklarāciju par spēkā neesošu. Jundzis skaidro, ka Deklarācijas pieņemšanas brīdī pastāvēja reāla iespēja, ka PSRS prert Lietuvu vērsīsies ar militāru spēku. Bailēs no Maskavas reakcijas, tajā skaitā ekonomiskām sankcijām, vairāki deputāti bija izstrādājuši ļoti mērenus neatkarības dokumentus, piemēram, J. Bojāra vai M. Vulfsona. Gala rezultātā tika panākts kompromiss – pārejas periods, kas līdzinājās Igaunijas variantam. …
