Totalitārisms un kultūra. Lenija Rīfenštāle

20.gadu sākumā šķita, ka demokrātiju gaida uzplaukums. Tomēr turpmākajos divdesmit gados demokrātija atkāpās. Šis posms vesturē iegājis kā neparedzētu represiju, masveida etniskās un politiskās vajāšanas laiks. Daudzās valstīs notika pāreja uz kādu no autoritāras pārvaldes paveidiem. Tas skaidrojams ar to ka demokrātiskajās valstīs valdības nespēja pārvarēt pēckara radītās ekonomiskās un socialās problēmas, jo svarīgos lēmumos ieslīka bezgalīgās diskusijās, savukārt autoritārais režīms izmantojot savas striktās metodes, un vienpersoniskos lēmumus veicināja panākumus, kas pirmajā acu mirklī šķita visai atzīstamas, un guva lielu piekrišanu.
Totalitarisma ideoloģijas1 – dažās valstīs nodibinājās autoritārā režīma galējā forma-totalitārisms. Ar terminu „totalitārisms” apzīmēja tādas politiskas sistēmas, kas tiecās uz pilnīgu (totālu) kontroli pār visu sabiedrības dzīvi kopumā, tai skaitā arī par katru sabiedrības locekļa dzīvi. Totalitarisma ideoloģija skara visas kultūras un socialās dzīves jomas un bija neiecietīga [agresīva] pret idejām, kas pašā nav iekļautas. Tā pasludina sevi par vienīgo pareizo Mācību. Ideoloģija apgalvo, ka konkrētā sabiedrība, tas valsts iekārta, kultūra, sasniegumi zinātnē, sportā un citās jomās ir labākie un spožākie pasaulē. Piemēri tam ir itāļu fašisms vacu nacionālisms un PSRS komunistiskā ideoloģija.…