Gandrīz katras traģēdijas pamatā ir kāds mīts. Pats pa sevi mīts ir daudz sausāks jūtu, pārdzīvojumu, ainu ziņā, nekā traģēdija. Ar traģēdijas teksta palīdzību mīts pilnveidojas, kļūst daudz piesātinātāks. Var teikt, ka mīts ir kā kodols, bet traģēdija – spožs apvalks.
Sengrieķu traģēdija
Traģēdija ir “āža dziesma” (no gr. tragos – āzis, ōdē – dziesma). Līdz mūsdienām saglabājās tikai neliela daļa traģēdiju, pārējās – pazuda. Taču to pēdas ir saglabājušās gan mākslā, gan arī literatūrā, un, tās izpētot, var atjaunot nelielu daļu tās informācijas, kuru līdz mūsdienām varēja atnest traģēdija.
Visas traģēdiju izrādes bija saistītas ar līksmes un vīna dieva Dionīsa kultu. Kulta svētkos Dionīsam par godu tika dziedātas slavas dziesmas, kuras izpildīja par satīriem – Dionīsa pavadoņiem – pārģērbušies dziedātāji. Šo dziesmu dialogu formā ir atrodami pirmie traģēdijas elementi.
Sākumā traģēdijas spēlēja tikai lielajos Dionīsijos jeb Pilsētas Dionīsijos. Lielie Dionīsiji bija pavasara svētki, kas ilga sešas dienas. Svētku noskaņā tika spēlētas traģēdiju izrādes. Tām bija veltītas pēdējās trīs svētku dienas. Šīs izrādes notika sacensību veidā, un katra no tām ilga 11-12 stundas. Aktieri tēloja maskās, taču tās izrādes laikā tika vairākkārt mainītas, lai parādītu attiecīgu varoņa noskaņu. Tā kā aktieri spēlēja maskās, liels uzsvars tika likts uz žestiem un kustībām. Interesanti ir tas, ka arī sieviešu lomas spēlēja vīrieši.
Sengrieķu traģēdijas datējas ar 6.-5.gs.p.m.ē., taču tās aizsākumi meklējami vēl divus gadsimtus agrāk. Šo kultūras posmu sauc par arhaiku.…
