1.TERMINI
2.Etnocentrisms
Etnocentrisms pamatojas uzmācīgā un neelastīgā iekšējā un ārējā grupas (angl. ingroup, outgroup) sadalījumā; tas ietver uz stereotipiem balstītu negatīvu tēlu sistēmu un padevīgu attieksmi pret iekšējo grupu un hierarhiski autoritāru viedokli par grupu saskarsmi, kurā iekšējas grupas dalībnieki pamatoti dominē un ārpusē esošie ir pakļauti.”(Dž. Levinsons, 1969).
Etnocentrisms ir (no grieķu. ethnos - grupa, cilts un lat. centrum - centrs) skatiens uz pasauli caur savējās etniskās grupas vērtību prizmu, kas ir aplūkojama etalona kvalitātē, pamats novērtējumam un spriedumu izstrādei par citām kultūrām priekšroka tiek dota personiskajam tēlam. 1906. gadā terminu Etnocentrisms pirmoreiz ieviesa U. G. Samners savā grāmatā „Tautiskās paražas” (Folkways).
Skatījums, saskaņā ar kuru paša grupa ir visa centra , un visi pārējie tiek mērīti un vērtēti attiecībā pret to ( V.Samners ).
Izvēles attieksme pret sava etnosa (tautas, cilts) pārstāvjiem, ir saistīts ar ksenofobiju dzīves veida, vērtību, priekšstatu, pat citu etnisko grupu ārēja veidola uztvere notiek no salīdzinošās pozīcijas „viņu” ar „mums”
Katra grupa kultivē sevī lepnību un godkārību, plātās ar savējo pārākumu, slavē savu dievišķo izcelsme (par to stāsta jebkura tautas mitoloģija) un ar nicinājumu vai bailēm noskatās uz visiem pārējiem.
Miltons Benets starp kultūru jūtīguma attīstības modelī etnocentrismu saprot kā posmu, kur cilvēks uzskata, ka viņa pasaules uzskats atrodas pašā realitātes centrā. Etnocentriskā pasaules uzskata pamatā ir noliegums, kas nozīmē to, ka šis cilvēks noliedz jebkādu iespēju, ka pastāv citi uzskati par realitāti. Nolieguma pamatā var būt izolācija, kad ir maz iespēju, vai tādu vispār nav. Nolieguma pamatā var būt arī nošķirtība, kur atsevišķs cilvēks vai grupa ar nodomu uzstāda barjeras starp cilvēkiem, kas ir atšķirīgi. Rasu segregācija, ko joprojām var sastapt pasaulē, ir šī nošķirtības posma piemērs. Apspiesto grupu cilvēkiem nav nolieguma posma pieredzes, jo viņiem ir grūti noliegt atšķirības pastāvēšanu, ja tiek noliegts tas, ka viņi ir atšķirīgi vai viņu pasaules uzskats ir atšķirīgs.
Kā otro posmu Miltons Benets piedāvā cīņu pret kultūras atšķirību, jo tādējādi kultūru atšķirība tiek uztverta kā draudoša un identitātes aizsardzībai notiek cīņa.
Pēdējo etnocentrisma posmu Miltons Benets sauc par minimizāciju. Atšķirība ir atzīta, ar to vairs nenotiek cīņa, izmantojot nomelnošanas vai pārākuma stratēģijas, bet notiek mēģinājums samazināt atšķirības nozīmi. Tiek norādīts uz līdzīgo kultūrās, kura it kā ir stipri vairāk nekā atšķirīgā, un atšķirīgais tādējādi tiek banalizēts. Kopīgās pozīcijas tiek būvētas uz fizisku universālismu, kas ir bioloģiskās pamatlīdzības starp cilvēkiem — mums visiem ir jāēd, jāelpo un jāmirst. Ja kultūra ir tikai bioloģiskas turpināšanās veids, tās nozīme tiek samazināta.…
