Trešā semināra kopsavilkums

Darba likums nosaka, ka ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Strādājot bez rakstveida darba līguma, darbinieks zaudē sociālās garantijas slimības, maternitātes, paternitātes, bērna kopšanas, bezdarba, nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību, vecuma, invaliditātes un sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāves gadījumā. Gadījumos, kad darbinieks tiek nodarbināts bez darba līguma, darba devēja mērķis galvenokārt ir izvairīties no nodokļu nomaksas valsts budžetā, tad arī darba devējs par nelegāli nodarbināto darbinieku nesniedz nekādas ziņas attiecīgajās valsts iestādēs. Lai slēptu nodarbināšanas bez darba līguma faktu, darba devēji neveic arī nekādu darbinieka nostrādātā darba laika uzskaiti un algu maksā “aploksnē”, par ko darbinieks nekur neparakstās. Tādējādi bieži vien par darbinieka vienīgo iespēju pierādīt juridisko faktu par darba attiecību pastāvēšanu un piedzīt savu darba algu kļūst prasības celšana tiesā, kas ir visai laikietilpīgs process un prasa speciālās zināšanas, un vairākumā gadījumos vienīgais pierādījums savu darba attiecību pastāvēšanas faktam ar darba devēju ir kolēģu liecības, taču viņi bieži vien atsakās liecināt pret savu darba devēju.…