Muskuloskeletāras sāpes: iesaistīti košanas muskuļi, temporomandibulārās locītavas, ar šīm struktūrām saistītās saites un cīpslas. Biežākais sāpju iemesls ir muskuļu sāpes, nevis locītavas bojājums. Šo patoloģiju diferencēšanai ir nozīme, jo muskuļu sāpju terapija atšķiras no locītavu bojājumu ārstēšanas taktikas. Iedala apakšgrupās: miofasciālas sāpes; locītavas diska nobīde, kas var būt stabila un akūtā periodā ierobežo mutes atvēršanu, vai diska novirze, kas izsauc ar žokļa kustībām saistītus klikšķus, paukšķus; locītavas deģenerācija, ko sauc par osteoartrozi, ja sāpju nav, vai osteoartrītu, ja ir žokļa kustību ierobežojums un sāpes. Rada trauma, fibromialģija – vispārējas sāpes, ģenētiska sāpju hipersensivitāte, dishormonāli traucējumi sievietēm, miega bruksisms, vienpusēja košļāšana var izsaukt paasinājumu. Slimības pāreja no akūtas formas hroniskā ir atkarīga no psihosociāliem faktoriem un indivīda sāpju kupēšanas stratēģijas (uzvedības modeļa). Inspekcijā izvērtē simetriju, rētas, motorās funkcijas traucējumus; mutes atvēršanas stereotipu, nesāpīgas un maksimālas mutes atvēršanas apjomu, sāpes mutes atvēršanas laikā. Novērtē sāpju jutību košanas muskuļu un žokļa locītavas palpācijas laikā. Standarts – panorāmas rtg – ddg no zobu un žokļa patoloģijas+žokļa locītavas papildizmeklējums - ja atradne pozitīva tad CT, MR. Ortopēdists, reimatologs, neirologs, psihometrisks tests. Visi pacienti izvērtējami no psihosociālā viedokļa. Bieži novērojama depresija, trauksme, funkcionāli žokļa kustību ierobežojumi un sāpju izsaukta nespēja, somatizācija.
Kad ir apstiprinājums, ka ir trigeminālā neiralģija vajag diferencēt trigeminālās neiralģijas cēloni (neiropātisks, vaskulārs, postherpētisks, neirovaskulārs, ideopātisks – pamatā psiholoģiski cēloņi, u.c.)
…
