• Aija vienmēr izturējas pret Ievu ar nevērību. Triloģijas pirmajā daļā viņa uzskatīja Ievu par mazu, muļķīgu meiteni un nepievērsa viņai uzmanību, neuztvēra viņu nopietni. Trešajā daļā Aijai nepatika, ka viņas vīrs atcerējās Ievu, jo uzskatīja to par draudu un baidījās, ka viņš atradīs aizvietotāju. Aija bija greizsirdīga, kā arī Ieva bija lieliska tēma, lai spiest uz vīra sirdsapziņu. Fakts, ka Aija neļāva savam vīram doties uz Ievas bērēm, runā par viņas pretīgo attieksmi pret Ievu un cilvēka dzīvi, bet vēl svarīgāk — pret savu vīru.
''Vēl Ievuks mēģināja ar Aiju, bet tā to strupi atraidīja. Reiz es itin skaidri dzirdēju, ka Aija teica:
— Kad tu tāda bāba esi, tad es nemaz negribu, ka tu manā tuvumā nāc!''
• Nevar nenovērtēt Ievas tēla lomu šajā darbā. Var pieņemt, ka Ievas raksturs ir tieši pretējs Aijas raksturam. Viena no viņām ir strādīga, uztur visu saimniecību kārtībā un citu cilvēku vajadzības izvirza augstāk par savām, savukārt otra, gluži pretēji, ir slinka, pilnīgi nemotivēta, noveda pie saimniecības lejupslīdi un uzskata, ka visi viņai ir parādā. Ieva ir laipna pret visiem, īpaši pret Jāni, Aija, savukārt, ir pilna dusmu un skaudības. Viena tiecas pēc nemateriālām vērtībām, piemēram, pēc mīlestības, bet otra rūpējas tikai par naudu. Viena no viņiem mīl Jāni no visas sirds un ir mūžīgi uzticīga viņam, Aija, savukārt, Jāni nemīl un neievēro laulības noteikumus. Balstoties uz šiem faktiem, mēs varam secināt, ka Ievas tēla loma šajā darbā ir attēlot pretstatāi Aijai. Ieva apzimēja gaismu un laipnību šajā pasaulē, un Aija — tumsu, zemiskumu un dusmas.
''Slinkai viņai vajag būt, — māte atņēma valodu atpakaļ. — Tas vēl nav pieredzēts, ka vīramātei vedekla neuzsedz lakatu.''
…
