Trimdinieka Anšlava Eglīša romāna "Līgavu mednieki" analīze

Trim­di­nie­ka An­šla­va Eg­lī­ša ro­māns „Lī­ga­vu med­nie­ki” ta­pis 1940. ga­dā ( 1943. — no­rā­dīts ci­tā grā­ma­tā ). Ro­mā­nā dar­bo­jas, es teik­tu, trīs brā­ļi, kaut gan pēc ra­du­rak­stiem jau­nek­ļi brā­ļi nav. Tie ir — Pā­vils Epalts, At­is Du­še­lis un Mār­tiņš Ķu­zens. Vi­si trīs kād­rei­zē­jie drau­gi, bi­ju­šie sko­las bied­ri, tie­kas ban­kas di­rek­to­ra Dā­vi­da Jo­na­tā­na Sur­ģe­nie­ka lie­la­jā, grez­na­jā dzī­vok­lī — tur va­ka­ros pul­cē­jas jaun­i un pār­ti­ku­ši ļau­dis. Šie trīs jau­nek­ļi nav se­viš­ķi pār­ti­ku­ši, drī­zāk na­ba­dzī­gi, tā­dēļ vi­ņu re­cep­te ir — pēc ie­spē­jas ātr­āk un iz­de­vī­gāk ap­pre­cē­ties, ap­ņemt ba­gā­tu lī­ga­vu — tad būs nau­da, būs mā­jas, smalks au­to un ci­ta grez­nī­ba. Bet kur pa­liek mī­les­tī­ba, jū­tas? Vi­ņi ta­ču ir med­nie­ki — sva­rī­gā­kais šķiet lau­pī­jums. At­is Du­še­lis ap­ņem par sie­vu ba­gā­tā Sur­ģe­nie­ka mei­tu Gri­zel­du , Mār­tiņš Ķu­zēns ap­prec tu­rī­gu sko­las bied­re­ni Kar­lī­nu. Epalts uz­dod jau­tā­ju­mu Ķu­zē­nam, bet kur ir mī­les­tī­ba, vai spē­si mū­žu no­dzī­vot bez mī­les­tī­bas? Ķu­zēns, grū­tā si­tu­āci­jā no­nā­cis, at­cērt: „Tu mul­di kā dru­dzī. Mī­les­tī­ba! Man cil­pa kak­lā, šim mī­les­tī­ba!” Sa­vu­kārt Epalts alkst un il­go­jas pēc īs­tas, pa­tie­sas mī­les­tī­bas, viņš sarkst un bā­lē, re­dzot sa­vu mī­ļo­to, rak­sta mī­les­tī­bas vēs­tu­les, un gan­da­rī­ju­mu vi­ņam sa­gā­dā viens mī­ļo­tās sie­vie­tes acu ska­tiens, smaids. Ga­tavs da­rīt jeb­ko, lai ie­gū­tu sev šo mī­ļo­to sie­vie­ti. Diem­žēl par šo skais­to un ap­bu­ro­šo sie­vie­ti cī­nās ne vien Epalts, bet vēl di­vi jau­nek­ļi. Skais­tā sie­vie­te — Ni­ko­lī­ne — iz­vē­las sa­vu at­tā­lu ra­di­nie­ku — Vis­val­di, sau­ktu arī par Prin­ci. Epalts jū­tas sa­kauts un ga­lī­gi no­gu­ris, tā­dēļ bēg uz ār­ze­mēm, bēg pats no se­vis, no at­mi­ņām, no Ni­ko­lī­nes.
Pā­vils Epalts —„vi­ņa gal­va at­gā­di­nā­ja rom­bu, kas no­likts uz smai­les. Lie­la, bet la­bi vei­do­ta mu­te ar drus­ku no­slī­dē­ju­šu apakš­lū­pu al­laž kai­ti­no­šā smī­nā at­klā­ja ne­lī­dze­nus zo­bus, starp tiem vie­nu zel­ta. Šis smaids un pa­lie­las, sār­tas ausis bi­ja viss, kas pa­li­ka at­mi­ņā no ci­tā­di ne­uz­krī­to­šās se­jas.” Saukts arī par Zel­tmu­ti, jo pra­ta la­bi un pār­lie­ci­no­ši ru­nāt. Strā­dā bib­li­otē­kā par pa­lī­gu. Ro­mā­na sā­ku­mā šķiet dros­mīgs, val­do­nīgs, mērķ­tie­cīgs, bez ma­zā­kās ro­man­ti­kas, bet ro­mā­na gai­tā at­klā­jas, ka pa­tie­sī­bā jau­nek­lis ilgst kvē­las un pa­tie­sas mī­les­tī­bas. Mī­ļo­to sie­vie­ti cen­šas ie­gūt, ap­lai­mo­jot to ar ro­man­tis­kām dze­jas rin­dām un vēs­tu­lēm. Ro­mā­na sā­ku­mā diez­gan skep­tis­ki iz­sa­kās par sie­vie­tēm: „Sie­vie­tes drau­dzī­ba ir kā pen­si­ja, ko iz­sniedz in­va­lī­dam.”…