Manis izvēlētā valsts kultūras objektu raksturošanai ir Tunisija. Šī salīdzinoši nelielā Āfrikas kontinenta valsts atrodas Ziemeļāfrikas apakšreģionā un robežojās ar Alžīriju un Lībiju. Valstī kopumā atrodas 8 kultūras un dabas mantojuma nozīmes objekti. Tikai viens no tiem ir dabas, taču pārējie 7 – kultūras mantojuma objekti. Pati esmu bijusi Tunisijā, līdz ar to arī klātiene iepazinusies ar gandrīz visiem tur esošajiem kultūras mantojuma objektiem un tāpēc tos raksturot ir varbūt nedaudz objektīvāk.
Taču, lai sekmīgi spētu šo darbu uzrakstīt, iesākumā iepazinos ar UNESCO konvenciju „Par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību”, tās tapšanu, nozīmi un mērķiem.
Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Ģenerālā konference notika Parīzē no 1972. gada 17. oktobra līdz 21. novembrim, sanākot uz savu septiņpadsmito sesiju, kuras ietvaros 1972. gada 16. novembra dienā pieņem konvenciju „Par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību”. Taču 1972. gada 23. novembra dienā tā tiek sastādīta un apstiprināta divos autentiskos eksemplāros. Šis dokuments sastāv no 8 apakšnodaļām, kuras ietver sevī kopumā 38. pantus.
Konvencija tika pieņemta konstatējot, ka kultūras un dabas mantojumam arvien vairāk draud izzušana, ko izraisa ne tikai tradicionāli bojājumi, bet arī sociālās un ekonomiskās dzīves attīstība. Tika atgādināts, kāda nozīme visām pasaules tautām ir pasaules unikālo un neaizvietojamo vērtību saglabāšanai, neatkarīgi no tā, kādai tautai vai valstij tās pieder. Protams, ne vienmēr arī līdzekļi ļauj uzturēt objektus. Tāpēc tika izskatīts šis jautājums un pieņemts starptautiskai apspriešanai, kā rezultātā tika izstrādā Konvencija.
Konvencijā ir minētas precīzas kultūras un dabas mantojuma definīcijas. Galvenais akcents tiek likts uz objektu aizsardzību, konservāciju un popularizēšanu, lai veiksmīgi nodotu nākamajām paaudzēm un saglabātu objektu vērtību un autentiskumu. Arī katrai konvencijas dalībvalstij iespēju robežās Pasaules mantojuma komitejai ir jāiesniedz saraksts, kurā iekļautas kultūras un dabas mantojuma vērtības, kuras atrodas konkrētās valsts teritorijā. Lai komiteja sekmīgi varētu plānot savu darbību katrai dalībvalstij ir jāveic regulāra naudas iemaksa ne retāk kā 2 gados. Kā arī lai finansiāli dotu atbalstu ir nodibināts arī „Pasaules mantojuma fonds”. Tātad pats galvenais mērķis - apkopot informāciju un ar visiem iespējamajiem resursiem aizsargāt vietas, kam ir īpaši liela kultūras vai dabas vērtība kopējā cilvēces mantojumā un nepieļaut šo unikālo objektu iznīcināšanu vai izpostīšanu (Latvijas Nacionāla UNESCO komisija 2009, ER).
Ir izstrādāti arī atsevišķi kritēriji pēc kuriem nosaka, vai attiecīgais objekts var tikt iekļauts Pasaules mantojuma sarakstā. Šie kritēriji attiecās gan uz dabas, gan uz kultūras objektiem.
…
