Transilvānijā sievietes galvenokārt nēsāja baltus svārkus. Kalnāju sievietes savus svārkus mēdza krāsot tumšus izmantojot dabīgi iegūtās krāsvielas, piemēram, no dārzeņiem. Svētku svārkus gatavoja no dārgāka materiāla, ko rotāja ar zeltītām tresēm. Kalnāju rajonos svārkus mēdza saspraust. Kalnāju rajonos pastāvēja tendence likt gurniem izskatīties platākiem. Šo efektu centās panākt, velkot vairākus svārkus vienu uz otra, kā arī nēsāja speciālu ierīci zem svārkiem, ko aplika ap vidukli. Taču arī kalnāju rajonos bija ļaužu grupas, kas tiecās pēc slaiduma un ierasto 10 – 15 svārku vietā nēsāja tika 3 – 5 svārkus. Kalnāju rajonos tikai 20. gs. melnā krāsa kļuva par svētku krāsu, kā arī par līgavas tērpu krāsu. Lai iegūtu melnus svārkus tos krāsoja ar krāsvielu, kas iegūta no ozolzīlēm.
Priekšauti. Priekšautus izgatavoja gan no mājās veidotiem audumiem, gan arī rūpnieciski ražotiem. Parasti uz svētkiem sievietes aplika dārgāka materiāla priekšautus, nekā ikdienā. Priekšautu platus dažādos rajonos varēja atšķirties. Tie varēja būt gan ļoti plati, gan arī ļoti šauri. Citviet nēsāja šauru priekšautu virs plata. Priekšauta uzdevums bija pasargāt pārējās drēbes no netīrumiem. 18. gs. priekšauts kļuva par lēdijas tērpa neatņemamu sastāvdaļu.
Vestes. Sievietes nēsāja arī vestes.
Mēteļi. Tie bija tieši tāda paša fasona kā vīriešu mēteļi.
Apavi. Arī sieviešu apaviem labā un kreisā kāja bija vienādas. Arī sievietes tāpat kā vīrieši nēsāja garus, sarkanus ādas zābakus „csizma”. Sieviešu zābakiem, Transilvānijā, ir raksturīga sirdsveida uzšuve uz pēdas un rotājums uz zābaku stulma, kas tika izgatavots, no savādākas krāsas materiāla.
Sievietes nēsāja arī ap pleciem apliktas šalles un ņieburus. Dažviet (Transilvānijā), ja nomira gados jauna sieviete, tad visa viņas mantība (domāts apģērbs un rotas) tika apglabāta līdz ar viņu.
…
