Vācijas režija

Vācijas politiskā un ekonomiskā stabilitāte 20. gs. sākumā veicināja arī garīgās dzīves attīstību. Cilvēku garīgo domu spēcīgi ietekmēja Fr. Nīčes apcerējumi, kuru centrā tika izvirzīta pati dzīve. Mākslā konflikts vairs nenotiek starp indivīdu un sabiedrību, tas ir varoņa iekšienē, proti, starp apziņu un zemapziņu. Tādā veidā arī cilvēks mākslā kļuva par problēmu pats sev.
No mūzikas tika atvasināti jauni teātra estētiskie koncepti, piemēram, idejas par teātra mītiskās dimensijas atdzimšanu, teātri kā „dzīves svētkiem”, teātri kā sintēzes mākslu, kuras pilnīgākā izpausme ir festivāls antīkajā izpratnē. Šajā laikā mainījās mākslinieku domas ne tikai par mūzikas, bet arī par aktiermākslas lomu teātrī. Tas bija saistīts ar dejotājiem vai marionetēm, aktiera rīcībai bija jābūt zemapziņas vadītai. Šī doma tika interpretēta režisora-scenogrāfa Gordona Kreiga un dejotājas Aisedoras Dunkanes kopējā darbā, respektīvi, Tomasa Otveja traģēdijas Izglābtā Venēcija iestudēšanā 1904.g. Kustību teorētiķis Emils Žaks-Dalkrozs un scenogrāfs Ādolfs Apia izveidoja Plastiskās vingrošanas institūtu. Tajā darbojās ritmiskais Telpas teātris. Šīs sadarbības mērķis bija panākt visu skatuves izteiksmes līdzekļu harmoniju, proti, krāsai, gaismai un telpiskiem scenogrāfijas elementiem jāfunkcionē savstarpējā mijiedarbībā. Tika uzskatīts, ka teātra telpai jāapvieno māksla un dzīve, tādēļ skatuves kārtības vietā nāca amfiteātris, kur tika nojaukta rampa – ārējā robeža starp skatītājiem un izpildītājiem. Apia uzveda divas ievērojamākos darbus: Gluka operu Orfejs un Eiridike (1912.g.) un P.Klodēla reliģisko drāmu Pasludināšana (1913.g.).
…