Pēc vācu feodāļu iebrukums un Latvijas tautu pakļaušanas Latvijas teritorijā veidojās un attīstījās divas atšķirīgas kultūras. Vācu muižnieku un pilsētas nomnieku – topošās buržuāzijas – kultūra bija pārņemta no tālaika Vācijas. Galvenā valdošās šķiras kultūras nesēja bija baznīca. Vienlaikus saglabājās un attīstījās arī latviešu tautas kultūra, kuras pamatā bija seno zemkopju pražas un ticējumi, tautas gudrība un tikumi.
I.Kristietība
Kristianizācijas aizsākumi. Katolicisma izplatīšana Latvijā sākās 13.gs. otrajā pusē. To izraisīja krusta karu kustība, kura izvirzīja sev par mērķi ne tikai atkarot no musulmaņiem Kristus kapu Jeruzālemē, bet arī kristīt vēl līdz šim senču ticējumiem uzticīgos Baltijas jūras austrumu piekrastes iedzīvotājus. Indriķa hronika ļauj secināt, ka šajā periodā Latvijas austrumu daļas iedzīvotāji ir iepazinušies arī ar pareizticību. Hronika vēsta, ka krustneši, ieņemot latgaļu pilsētu Jersiku, atrada tur un izlaupīja pareizticīgo baznīcas, cīnījās ar pareizticīgajiem. Vidzemnieki vācu militārā pārspēka spiesti esot apsolījuši no krieviem saņemto kristīgo ticību mainīt pret latīņu rituālu.
Pirmā no senlatvijas tautām, kurai nācās saskarties ar katolicisma izplatību bija līvi. Viens no viņiem, mūks Meinards, ap 1186.g. tika iesvētīts par Ikšķiles bīskapu. Šajā laikā jau noritēja piļu un baznīcu celtniecība Latvijas teritorijā (Ikšķilē un Salaspils tuvumā). Meinardam īpaši neveicās ar kristietības sludināšanu, jo vietējie iedzīvotāji te pieņēma kristīgo ticību, te no tās atteicās, naidīgi izturējās pret Meinardu un viņa palīgiem. Visnopietnāk Latvijas kristianizāciju (patiesībā – iekarošanu) uzsāka trešais Livonijas bīskaps Alberts 1199.g.
Senās un kristīgās reliģijas attiecības. Pieņemt kristietību šajā laikā nozīmēja pakļauties iekarotāju kundzībai. Kopīgiem spēkiem, ceļot baznīcas, pilis un klosterus, bīskapi un ordenis panāca Latvijas tautu – vispirms līvu un latgaļu, bet gadsimta otrajā pusē arī kuršu un zemgaļu – kristīšanu. Pakļautajās teritorijās apkaroja vietējo pagānu ticējumus. Savukārt senlatvieši sākumā uzskatīja, ka uzspiesto kristietību var nomazgāt ar ūdeni. Ar varu uzspiestā kristīgā ticība latviešiem nebija saprotama. Baznīca centās piemēroties vietējiem apstākļiem, aizstājot latviešu gadskārtu ieražu svētkus ar baznīcas kalendāra svētkiem, ceļot baznīcas latviešu svētvietās. Seno kultu piekopējus vajāja. latviešu valodā ieviesās ar katolicismu saistīti vārdi: altāris, klosteris, priesteris, pravietis, upuris. Baznīcas lūgšanas latviešu zemnieki sauca par pātariem (no latīņu valodas pater noster – mūsu tēvs).
No 13.gs. līdz pat reformācijai 16.gs. Latvijā dominēja katoļticība. Pakāpeniski tā ieguva pieaugošu ietekmi uz latviešiem un līviem. Iedzīvotāju vidū šajā laikā valdīja savdabīgs katolicisma un tradicionālo seno ticējumu sajaukums. Zemnieki gan apmeklēja baznīcas, ievēroja obligātos ritus un maksāja nodevas, bet slepenībā piekopa arī senču ticējumus. To veicinājusi arī situācija, ka daudzi priesteri nepārzinājuši vietējās valodas un viņu rīcība neatbildusi kristīgajām normām. Rezultātā, kā atzīmēja sinodes lēmums, vietējie iedzīvotāji nezināja ticības pamatus, pielūdza Pērkonu un citas senču dievības, kokus dzīvniekus, rīkoja mielastus mirušo gariem pat baznīcu tuvumā. Laika gaitā vairāki kristietības elementi saplūda ar latviešu senajiem reliģiskajiem ticējumiem. Katoļu pielūgtā Dievmāte Marija kļuva par Māru. Arī kristīgās baznīcas Dievs tautas uztverē vairāk saistījās ar senajām dievībām – tīrumu auglības veicinātājām. Latviešu zemnieku ticējumos parādījās dažādi katoļu baznīcas svētie – Pēteris, Miķelis, Mārtiņš, Jēkabs, Katrīna un citi.…
