Vaira Vīķe-Freiberga piedzima 1937.g. 1. decembrī. Kad viņa vēl nebija vienu gadu veca, viņas tēvs Kārlis Vīķis nomira tvaikoņa „Abgara” klājā, būdams par vecāko matrozi. Viņas māte saņēma atraitnes pensiju, kā arī bāreņa pabalstu. Vairai bija labas attiecības ar patēvu Edgaru Vilhelmu Hermanoviču , kura uzvārdu pārņēma viņas māte, Annemarija. Otrā pasaules kara laikā, tuvojoties padomju armijai, 1944.gada 10. oktobrī Hermanoviču ģimene devas bēgļu gaitās, un no Liepājas naktī uz 31.decembri ar kuģi atstāja dzimteni. Viņi devās uz Vāciju, kur gūstekņu nometnē nomira Vairas jaunākā māsa Mārīte.
Bēgļus iekārtoja bijušajā karagūstekņu nometnē Lībekas priekšpilsētā Herenvikā (Herrenwyk), kur arī Vaira apmeklēja pamatskolu (1946.- 1949.g.). Savukārt 1949.g. pārvācās uz Maroku, kur viņas patēvs ieguva piedāvājumu celt HES. Marokā V. Vīķe-Freiberga apmeklēja no sākuma lauku pamatskolu, un pēc gada iestājas Mersultana meiteņu koledžā (College de jeunes filles Mers- Sultan) Kasablankā1, kas skaitījās viena no prestižākajām Marokas skolām. Bieži vien atkal un atkal viņai nācās pierādīt, ka spēj, uz ko vairāku un būt pirmā skolniece klasē, kas Vairai bieži vien izdevās.
Marokā viņa sastapās ar sabiedrības nezināšanu un vienaldzību pret viņai svarīgo latvisko identitāti, un četrpadsmit gadu vecumā (1953.g) viņas rakstu „Zeme, kur Latviju nepazīst” publicēja Vācijas latviešu laikrakstā „Vācija”. 1954.g. vasarā Vaira ar ģimeni pārvācās uz Kanādas pilsētu Toronto, kur viņai atkal nācās pierādīt to, ka nav tikai vienkārša ārzemniece – bēgle, bet izcila personība ar izcilām zināšanām. Jau 1965. gadā VVF ieguva zinātņu doktores grādu psiholoģijā. 1965.–1998.g. viņa bija profesore Monreālas universitātē. Plašākai sabiedrībai viņa kļuva pazīstama ar saviem pētījumiem un publikācijām par latviešu identitātes un trimdas psiholoģijas jautājumiem. Viņa ir veikusi arī plašus pētījumus par latviešu folkloru – kopā ar vīru I. Freibergu izveidojusi apjomīgu latvju dainu datu bāzi un ar datora palīdzību analizējusi dainu struktūru.…
