Cilvēka mērķtiecīgās aktivitātes cēloņu un rīcības pamatā ir vajadzības.
Dažādos avotos tām ir dažādi nosaukumi.
Grāmatā „Psiholoģijas un Pedagoģijas pamati” tas ir šāds:
1. Organiskās vajadzības – uzturs, ūdens, gaiss, atpūta, dzīvības saglabāšanas (drošības) vajadzība. Šīs vajadzības liek apmierināt pašsaglabāšanās instinkts. Organiskās vajadzības ir iedzimtas. Iedzimts ir arī sugas saglabāšanās instinkts, kas izpaužas kā dzimumtieksme un pēcnācēju aizsargāšana.
2. Funkcionālās – acis „grib” redzēt, ausis – dzirdēt, mēle – garšot, rokas & kājas – kustēties. Ja maņu orgāni nevar funkcionēt, tad rodas sensorais bads.
(šeit tiek izklāstīts eksperiments par cilvēku, kuru novietoja peldošā stāvoklī ūdenī ar aizsegtām acīm un elpošanas masku, kur viņa vienīgās kustības bija elpošana)
3. Sociālās – cilvēkam kā sabiedriskai būtnei raksturīga saskarsmes vajadzība. Tai ir liela nozīme cilvēka uzvedības regulācijā.
4. Intelektuālās – izpaužas kā ziņkārība jau no piedzimšanas. Tā palīdz labāk piemēroties dabas un sociālajai videi.
5. Estētiskās – priecāšanās par apkārtējo, dzejoļu un romānu lasīšana, iešana uz teātri, kino, koncertiem, mākslas izstādēm utt.
Vajadzību intensitāte un to apmierināšanas secība.
Katrai vajadzībai ir savs objekts, kuru iegūstot cilvēks šo vajadzību apmierina. Vajadzību skaits ir neierobežots. Tās rodas no jauna un izzūd.
…