2. Valodas izcelsmes teorijas
1. Skaņu atdarināšanas jeb onomātiskā teorija (16., 18.gs.) – vārdi cēlušies, atdarinot dabas skaņas. Piemēri: vējš šalc, kaķis ņaud, dzeguze kūko.
2. Vārdu izsaucienu teorija (19.gs., franču filozofs Ludvigs Noarē [Ludwig Noiré] [1829 - 1889]) – darba gaitā cilvēkiem ir dažādi izsaucieni, lai saskaņotu rīcību. Valoda rodas ar darbu, paralēliem procesiem. Vairāk akcentē piepūli, nevis emocijas. Piemēri: heijā!, viens, divi, reizē!
3. ??? teorija (19.gs. beigas, saistīta ar marksistisko mācību, Frīdrihs Engelss [Friedrich Engels, 1820 - 1895]) – tiek akcentēta valodas izcelsmes sociālā situācija/sadarbība/nepieciešamība sarunāties, kas nosaka valodas izmantošanu.
4. Apziņas attīstības teorija jeb darbības teorija (Aleksejs Ļeontjevs, 1903 - 1979). Krievijas psiholoģijā. Viena no teorijām, kas izskaidro arī apziņas izcelsmi. Saista valodas izcelsmi ar apziņas attīstību un darbarīku izgatavošanu, spēja paredzēt ideālo plānu, kas notiks uz priekšu. Ja pērtiķis norauj zaru, lai kaut ko aizsniegtu, zars pēc tam vairāk netiek izmantots, bet, izgatavojot darbarīku, tas tiek izmantots arī vēlāk, t.i. - tiek radīts ideālais plāns. Darbarīkiem jāizdomā pielietojums, tos jāizgatavo, jānosauc, noteiktās situācijās jāizmanto. Tādējādi darbarīku izgatavošana apziņā sāk veidot ideālo plānu, cilvēks kļūst neatkarīgs no pašreizējās situācijas, paplašinās apziņa un vārdu krājums.
5. Morfoloģiskās valodas izcelsmes teorijas – pievērš uzmanību vārdu sastāvdaļām, cilvēka uztveres īpatnībām saistībā ar valodu.
6. Natīvisma teorija (Wolfgang Köhler, 1887 - 1967) – uztveres fenomens ar skaņu izmantošanu apzīmējumos.…
