Valsts eksāmena atbildes civiltiesībās

1. Personiskie pierādīšanas līdzekļi, to pieļaujamība un nozīme civilprocesa.
Pierādīšanas līdzekļus klasificē pēc to izcelšanās. Tie iedalās personiskos un lietiskos. Pie personiskiem pierādīšanas līdzekļiem pieskaita: 1) pušu un trešo personu paskaidrojumi; 2) liecinieka liecības; 3) eksperta atzinumi, bet pie lietiskiem pierādīšanas līdzekļiem: 1) rakstveida pierādījumi; 2) lietiskie pierādījumi; 3)valsts vai pašvaldības iestādes atzinumi. Pierād. Priekšmeta galvenie elementi: 1) prasības pamata fakti; 2) atbildētāja iebilduma pamatfakti; 3) pretprasības pamatfakti. Katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu prasījumu un iebildumu pamatojumu. Prasītāj. jāpierāda sava prasība. Atbidlētāj. jāpierāda sava iebilduma pamatotība. Pierādīšanas priekšmets. Persona, kas griezusies tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās CT vai ar likumu aizsargātās intereses, atsaucas uz juridiski nozīmīgiem faktiem. Pierādīšana ir likumā reglamentēts process, kurā noteikts: 1) kas jāpierāda (pierādīšanas priekšmets); 2) kad pierādījumi jāiesniedz tiesai; 3) kādā kārtībā pierādījumi jāiesniedz; 4) kam jāpierāda (pierādīšanas subjekti). Tiesai jānoskaidro tikai tie apstākļi, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā. CL jāpierāda tādu faktu esamība vai neesamība, uz kuriem pamatoti pušu prasījumi un iebildumi, kā arī citi fakti, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā. Tādējādi pierādīšanas priekšmetā CL iekļauti prasības pamata fakti, atbildētāja iebildumu pamata fakti un pretprasības (ja tāda celta) pamata fakti. Tie ir meklējamie fakti. Meklējamos faktus norāda puses, taču faktu sastāvu, kas jāpierāda lietā, galīgi nosaka tiesa saskaņā ar materiālo tiesību normām, kas nosaka pušu apstrīdētās tiesības un aizskartās tiesības un tām atbilstošos pienākumus. Tiesai jānoskaidro tie fakti, kam ir nozīme lietā. Fakti, kas nepieciešami CL izskatīšanai un izspriešanai, tiesai jākonstatē ar likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem, ar pierādījumiem, kas iegūti CPL noteiktajā kārtībā un tikai ar tiem pierādījumiem, kas pārbaudīti tiesas sēdē. Ja nav ievērotas šīs prasības, spriedumu nevar uzskatīt par likumīgu un pamatotu.
Pierādīšanas subjekti un pienākums civilprocesā. Pierādīšanas subjekti – Pierād. pienāk. attiecas uz visiem lietas dalībn. Katrai pusei ir jāpierāda fakti, uz kuriem tā atsaucas. Prasīt. jāpierāda sava prasība, atbildētājam– iebildumu pamatotība. Pierād. iesniedz puses. Tiesa pēc viņu lūg. (rakst. vai mut., bet jāpamato) var izprasīt pierādījumus. Ceļot prasību, prasītājam jāpierāda, ka viņam ir tiesības, kuras ir aizskāris atbildētājs, un ka atbildētājs šīs tiesības patiešām ir aizskāris. Prasītājam jāpierāda arī prasības apmērs.
Atbildētājam ar saviem iebildumiem nav jāatspēko to faktu esamība, kurus prasītājs nav pierādījis. Atbild. jāpierāda, ka ties. aizskār. vispār nav noticis vai notikušajā ties. aizskārumā nav atbild. vainas vai viņš to nav izdarījis. Ja tiesa atzīst kādu faktu par vispārzināmu, tas nav jāpierāda (piem., vēstures notik.). Nav jāpierāda fakti, kas nodibin. ar likum. spēkā stāj. spried. (prejudicālie fakti – pirms tiesas konstatētie). Likum. spēkā stājies spried. krim. lietā ir obligāts tiesai, kas izskata lietu par pers. civilties. atbild. vienīgi jaut. par to, vai noziedz. darbība notikusi, vai to izdarījusi tā pati persona.
Patiesības noskaidrošana civilprocesā. Pierādījumu jēdziens un veidi. Caur pierādīšanu c-procesā notiek pastarpināta patiesības noskaidrošana. CL jāpierāda tādu faktu esamība vai neesamība, uz kuriem pamatoti pušu prasījumi un iebildumi, kā arī citi fakti, kam ir nozīme lietas izspriešanā. Pierādījumi civillietā ir ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti pušu prasījumi un iebildumi, kā arī citiem faktiem, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā. Pierādīšana ir likumā reglamentēts process, kurā skaidri noteikts: * kas jāpierāda (pierādīšanas priekšmets), * kad pierādījumi jāiesniedz tiesai, * kādā kārtībā pierādījumi jāiesniedz, * kam jāpierāda (pierādīšanas subjekti). Pierādījums "ir ziņas par faktiem" - pierādījums ir nevis pati liecinieka liecība vai eksperta atzinums, bet gan ziņas, ko tas satur. Tiesa noskaidro lietas apstākļus pēc tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, kuri iegūti likumā noteiktajā kārtībā. Persona, kas griezusies tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās CT vai ar likumu aizsargātās intereses, atsaucas uz juridiski nozīmīgiem faktiem. Pierādījumus iesniedz puses un citi lietas dalībnieki. Ja lietas dalībniekiem nav iespējams saņemt nepieciešamos pierādījumus, tiesa pēc viņu lūguma tos izprasa pati. Tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā. Tiesa pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus.
Pierādīšanas līdzekļi civillietās :Pušu un trešo personu paskaidrojumi; Liecinieku liecības; Rakstveida pierādījumi; Lietiskie pierādījumi; Ekspertīze; Valsts un pašvaldību iestāžu atzinums. Personiskie pierādīšanas līdzekļi ir pušu un trešo personu paskaidrojumi un liecinieku liecības.
1)Pušu un trešo personu paskaidrojumi Pierādījuma spēks tiem ir, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti pierādījumi. Novērtējot paskaidrojumus, jāņem vērā: vai to sniegšana bijusi brīva, neierobežota; personas spēja dot novērtējumu faktiem; motīvi, argumentācija, ko izmanto, sniedzot ziņas; personas psihiskais un emocionālais stāvoklis. Ja viena puse atzīst faktus, ar kuriem otra pamato savu prasījumu, tiesa tos var atzīt par pierādītiem (ja tiesa ir pārliec., ka nav viltus, vardarb. utt.). Tiesa var atzīt faktus par pierādītiem, ja to atzīšana adresēta tiesai, izdarīta tiesā, fiksēta sēdes protokolā.
2)Liecinieku liecības - par liecinieku var būt persona, kas nav juridiski ieinteresēta lietā, kam zināmi fakti, kas attiecas uz lietu. Viņš nevar atteikties liecināt, viņu var nopratināt tikai par to, kas attiecas uz lietu. Liecinieku liecības, kas pamatotas uz ziņām no nezināma avota, nevar būt par pierādījuma spēks. Par liecinieku nevar būt – garīdznieki (par grēksūdzi) un personas, kam pēc sava amata nav tiesības izpaust tām uzticētās ziņas (par šīm ziņām); nepilngadīgas personas (pret vecākiem, vecvec., brāļiem, māsām); personas, kas savu fizisko vai psihisko trūkumu dēļ nespēj pareizi uztvert apstākļus; bērni līdz 7 g.v. Atteikties liecināt var - pušu radinieki taisnā līnijā vai sānu līnijā 1. vai 2. pakāpes; pušu aizbildņi un aizgādņi, vai tie, kas ir viņu aizbildnībā vai aizgādībā; personas, kas citā lietā tiesājas ar vienu no pusēm. Pienākumi – jāierodas tiesā, jādod patiesa liecība; jāatbild uz tiesas un dalībnieku jautājumiem; viņu var nopratināt viņa atrašanās vietā, ja, piem., slims. Atbildība – kriminālatbildība par atteikšanos liecināt neattaisnojošu iemeslu dēļ vai par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu; var uzlikt naudas sodu par neierašanos; var atvest piespiedu kārtā.
Tiesiska darījuma rakstveida aktu nevar aizstāt ar liecinieku liecībām, ja likumā prasīta rakstveida forma, taču tas neizslēdz noslēgšanas vai izpildījuma fakta pierādīšanu ar liecinieku liecībām.
CPL nosaka un garantē pusēm un trešajām personām tiesības un pienākumu sniegt paskaidrojumus par faktiem, uz kuriem ir pamatoti viņu prasījumi un iebildumi. Nosakot šiem paskaidrojumiem pierādījumu spēku, svarīgs ir nevis to skaits, bet gan to vērtējums. Jāņem vērā, ka paskaidrojumi ir personīgi, kuru galvenā īpatnība ir tā, ka tos dod personas, kuras ir ieinteresētas lietas iznākumā. Šīs personas, protams, var maldīties, dodot lietā nozīmīgiem faktiem savu interpretāciju vai arī apzināti maldināt tiesu. Tomēr jāņem vērā tas, ka pusei (trešajai personai) ir vislabāk zināmi konkrētās lietas apstākļi. Pušu un trešo personu paskaidrojumi atzīstami par pierādījumiem tikai tad, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti pierādījumi. Novērtējot pušu un trešo personu paskaidrojumus, jāņem vērā: 1) vai paskaidrojumu sniegšana bijusi brīva un neierobežota; 2) personas spēja dot vērtējumu faktiem; 3) motīvi un argumentācija, kuru persona izmanto, sniedzot ziņas par faktiem; 4) personas vispārīgais psihiskais stāvoklis.Atzīšana, ko reglamentā CPL 104.p.2.d. ir visai sarežģīts procesuāls institūts. Atzīšanu var raksturot gan pēc adresāta (kam tā dota), gan pēc satura (pilna vai daļēja, parasta vai kvalificēta, t.i. kad tā satur atrunas vai nosacījumus) un visbeidzot veida (mutiski vai rakstiski). Pantā reglamentēti nosacījumi, kad atzīšanu var uzskatīt par pierādījumu ir būtiskāki, bet nav vienīgie. Tiesa var uzskatīt faktus par pierādījumiem, ja to atzīšana ir 1) adresēta tiesai; 2) izdarīta tiesā; 3) fiksēta t.s. protokolā .
Par liecinieku var būt pers., kura juridiski nav ieinteresēta lietā. Nejuridiska ieinteresētība (darba attiecības, draudzība u.tml.) nav uzskatāma par šķērsli liecības došanai tiesā, taču novērtējot liecību, tiesai jāņem vērā šīs attiecības ar pusi vai kādu no lietas dalībniekiem un sprieduma motīvu daļā jānorāda uz to. Jāņem vērā, ka nevar liecināt par liecinieku liecībām. Tiesai CPL 106.p. norādītās persona, kuras nevar būt par lieciniekiem, ir pienākums atstatīt no liecības došanas pēc savas iniciatīvas neuzklausot ne viņu, ne citu lietas dalībnieku viedokļus. Jāņem vērā arī speciālie likumi, tādi kā – LR advokatūras likums, likums „Par presi un citiem masu saziņas līdzekļiem” u.c.. CPL 107.p. minētām personām tiesai jāizskaidro viņu tiesības attiekties no pienākuma liecināt, bet ja persona tomēr vēlas liecināt, tad tiesai, novērtējot personas liecību, jāņem vērā viņas rīcības motīvi.
Ekspertīzi nepieciešams izdarīt gadījumos, kad lietā nozīmīgu apstākļu vai faktu konstatēšanai nepieciešamas speciālista zināšanas. Tādēļ juridiski nozīmīgs ir nevis pats pētījums, bet gan speciālista atzinums, kaut gan tiesai jāiepazīstas arī ar eksperta atzinuma pētījuma daļu, kas var būt pamats atkārtotai ekspertīzei.
Pušu un trešo personu paskaidrojumi. (1) Pušu un trešo personu paskaidrojumi, kuri ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi. (2) Ja viena puse atzīst faktus, ar kuriem otra puse pamato savus prasījumus vai iebildumus, tiesa var atzīt šādus faktus par pierādītiem, ja tai nav šaubu, ka atzīšana nav notikusi viltus, vardarbības, draudu vai maldības ietekmē vai arī lai slēptu patiesību.
Liecinieku liecības. (1) Liecinieks ir persona, kurai zināmi fakti, kas attiecas uz lietu, un kuru tiesa izsaukusi uz tiesas sēdi. (2) Lietas dalībniekam, lūdzot nopratināt liecinieku, jānorāda, kādus lietai nozīmīgus apstākļus liecinieks var apstiprināt.
(3) Nevienam uz tiesu izsauktajam lieciniekam nav tiesību atteikties no liecību došanas, izņemot šā likuma 106. un 107.pantā noteiktos gadījumus. (4) Liecinieku var nopratināt vienīgi par šajā lietā noskaidrojamiem faktiem.
(5) Nevar būt par pierādījumu liecinieka liecības, kas pamatotas uz ziņām, kuru avots nav zināms, vai uz citu personu sniegtajām ziņām, ja šīs personas nav nopratinātas.
Par lieciniekiem nevar izsaukt un nopratināt:1) garīdzniekus — par apstākļiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, uzklausot grēksūdzi, un personas, kurām pēc sava amata vai profesijas nav tiesību izpaust tām uzticētās ziņas, — par šīm ziņām; 2) nepilngadīgas personas — par apstākļiem, kas liecina pret viņu vecākiem, vecvecākiem, brāļiem un māsām; 3) personas, kas savu fizisko v ai psihisko trūkumu dēļ nespēj pareizi uztvert apstākļus, kuriem ir nozīme lietā; 4) bērnus līdz 7 gadu vecumam.
(1) No pienākuma liecināt var atteikties:1) pušu radinieki taisnā līnijā un sānu līniju pirmajā un otrajā pakāpē, laulātais un pirmās pakāpes svaiņi, kā arī pušu ģimenes locekļi; 2) pušu aizbildņi un aizgādņi, kā arī personas, kas atrodas pušu aizbildnībā vai aizgādnībā; 3) personas, kuras citā lietā tiesājas ar vienu no pusēm. (2) Tiesa i jāizskaidro minētajām personām to tiesības atteikties liecināt.
Liecinieka pienākumi un atbildība. (1) Par liecinieku izsauktai personai jāierodas tiesā un jādod patiesa liecība par tai zināmiem apstākļiem.(2) Lieciniekam jāatbild uz tiesas un lietas dalībnieku jautājumiem. (3) Tiesa liecinieku var nopratināt viņa atrašanās vietā, ja viņš slimības, vecuma, invaliditātes vai cita attaisnojoša iemesla dēļ nevar ierasties pēc tiesas izsaukuma. Par atteikšanos liecināt tādu iemeslu dēļ, kurus tiesa atzinusi par neattaisnojošiem, un par apzināti nepatiesas liecības došanu liecinieks ir atbildīgs saskaņā ar krimināllikumu. (2) Ja liecinieks bez attaisnojoša iemesla neierodas pēc tiesas vai tiesneša izsaukuma, tiesa viņam var uzlikt naudas sodu līdz četrdesmit latiem vai atvest viņu uz tiesu piespiedu kārtā.
CPL 95.pants reglamentē pierādījumu pieļaujamību, nosakot, ka tiesa pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus. (2) Faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, nevar pierādīt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem.

2. Spriedumu veidi, likumība un pamatotība.
Padomju režīma laikā tiesas tika izmantotas, galvenokārt, kā varas instruments, tās bija pakļautas izpildvarai un atkarīgas no tās visās lietās. Neskatoties uz tiesu reformu, Latvijā joprojām pastāv izpratne par tiesu varu kā valsts sektoru, un līdzīgi kā valsts pārvalde kopumā tā joprojām nav iemantojusi Latvijas iedzīvotāju uzticību. Tiesas mērķis lietas iztiesāšanā ir sniegt skaidru atbildi strīdā iesaistītajām pusēm, kurai no tām ir taisnība un izdarīt to tā, lai procesa dalībnieki saprot kāpēc šī taisnība ir tieši tāda un nevis savādāka. Šī mērķa sasniegšanas līdzeklis ir likumīgs, taisnīgs un pamatots tiesas spriedums. Tiesas spriedums ir tiesību piemērošanas akts, ar kura palīdzību tiek atjaunotas pārkāptas tiesības, nodibinātas tiesības gadījumos, kad tās pašas nevar rasties, tiek izšķirts strīds par tiesībām vai noteikts sods par tiesībpārkāpumu.
…