Izpildvaras realizācija, kas ir valdības kā valsts orgāna galvenais uzdevums, ir tik apjomīgs uzdevums, ka to nevar veikt valdība (ministrija) pati, tādēļ Satversme paredz, ka valdība var izveidot pārvaldes iestādes, un deleģēt tām īstenot daļu no savas kompetences, ar padotības mehānisma palīdzību paturot kontroli un atbildību par deleģēto uzdevumu izpildi.
Valsts pārvaldes padotību īsteno Ministru kabinets. Ministru kabinets īsteno padotību pār valsts pārvaldes organizāciju (institucionālā padotība) un pār valsts pārvaldes funkciju pildīšanu (funkcionālā padotība). Atšķirība starp funkcionālo un institucionālo padotību ir sekojoša: institucionālā padotība attiecas uz iestādes struktūru, dienesta resp. darba attiecībām, darba organizāciju, turpretim funkcionālā padotība attiecas uz funkciju izpildi un padotību.
Ministru kabinets padotību īsteno ar atsevišķa Ministru kabineta locekļa starpniecību. Ministru kabineta loceklis padotību īsteno tieši vai ar tiešās pārvaldes iestādes, tās struktūrvienības vai amatpersonas starpniecību. Padotību īsteno pakļautības vai pārraudzības formā.
Pakļautība nozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības dot rīkojumu zemākai iestādei vai amatpersonai, kā arī atcelt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmumu. To darot, lēmuma pieņemšanas kompetence var pāriet uz augstāko iestādi (devolūcija). Tiešajā pārvaldē institucionālo padotību īsteno pakļautības formā, ja likumā nav noteikts citādi.
Pārraudzība nozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības pārbaudīt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmuma tiesiskumu un atcelt prettiesisku lēmumu, kā arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā dot rīkojumu pieņemt lēmumu.
Padotības forma – pakļautība un parraudzība – ir jānosaka atkarībā no uzdevumiem, ko iestāde veic. Ja iestāde veic uzdevumus, kas nodoti tās autonomā kompetencē, tad šo uzdevumu veikšana atrodas augstākās iestādes pārraudzībā. …
