Valsts kā vispārējā labuma kategorija

Politika ir zinātne par to, kādā veidā sasniegt svētlaimi. Aristotelis nedod konkrētas atbildes, jo cilvēku sabiedrība ir konkrētā laikā un vietā esoša. Universālas ir tikai kopējās vadlīnijas. Svētlaime (galamērķis) pēc Aristoteļa nav tas, ko ikdienišķi saprot ar laimi – psiholoģiska sajūta. Aristotelim tas ir sociāls, nevis individuāls labums – tāds, kas piemīt visiem sabiedrības locekļiem vienlaikus.
Sociālā laime ir tikumība jeb ētika – tad, kad visi cilvēki dzīvo un rīkojas tikumīgi. Tas jānošķir no vēlmes laimi sajust – tā nebūs valstiski svarīga laime. Laime nav psiholoģiska sajūta, bet noteikta dzīves kvalitāte, kas saistīta ar sabiedriskiem labumiem. Priekšnoteikums tam, lai sasniegtu svētlaimi, ir valsts pastāvēšana.
Dzīvot laimīgi nozīmē dzīvot tikumīgi (vīrišķīgi, mēreni, dāsni, cēlsirdīgi u.tml.). Likumiem jābūt tikumīgiem. Jāievēro mērenība – vidusceļš starp galējībām:
*Mērenība tikumos: drosme (starp kauslīgumu un gļēvumu); dāsnums (starp izšķērdību un skopumu); lepnums (starp vīzdegunību un pazemošanos); pieticība (starp kaunīgumu un bezkaunību).
*Vidusceļš valstī: valda ķēniņš, nevis tirāns; dižciltīgie, nevis pašlabum meklētāji; tautas, nevis sliņķu pūlis.
Ja visi ievēro vidusceļu, tad jebkura valsts forma var kļūt par labu neatkarīgi no tā, vai valda visi vai viens. Svarīgākā ir valdīšanas forma, nevis tas, cik valda. Likumi tiek definēti tā, lai pašā jēdzienā jau būtu noteikta atbilstība vai nu taisnīgumam, vai nu tikumībai (tātad teorētiski nemaz nevarētu būt nepareizs likums). Likums – vispārīgs un abstrakts, vērsts uz vispārējo labumu, tam piemīt piespiedu raksturs (bet pamatā ir labprātīga pakļaušanās). Likumiem jābūt stabiliem (lai tie nevarētu bieži mainīties).
…