Runājot par nodokļu sistēmu, svarīgi salīdzināt savu nodokļu sistēmu ar citās pasaules valstīs esošo. Viena klasifikācija valstis iedala tā saucamajās „iespēju” valstīs un „sociālās labklājības” valstīs (šeit runa ir tikai par tirgus ekonomikas valstīm). Eksistē gan arī virkne citu dalījumu un starpposmu starp šiem diviem valstu tipiem.
Iespēju valstis raksturojas ar nelielu ienākumu pārdali un nelielu administratīvo regulējumu dažādām uzņēmēju aktivitātēm. Tipiskas iespēju valstis ir Taivāna, Dienvidkoreja un citi „Āzijas tīģeri”, lielā mērā arī ASV.
Sociālās labklājības valstīs pārdala nozīmīgu daļu ienākumu un strikti regulē uzņēmējdarbību. Šeit tipiskākais piemērs ir Skandināvijas valstis.
Jebkuras valsts piederību pie kāda no tipiem var noteikt pēc valsts budžeta attiecības pret iekšzemes kopproduktu (IKP), tas ir, cik daudz no cilvēku nopelnītās naudas tiek pārdalīts caur „valsts rokām”. Ja caur budžetu tiek pārdalīts līdz trešdaļai (30%) un mazāk no IKP, tad nosacīti varam teikt, tā ir iespēju valsts. Savukārt ja šis rādītājs tuvojās 50%, tad tā ir sociālās labklājības valsts (vai mēģina šo statusu panākt). Te gan jāatzīmē, ka lielā nodokļu pārdale (50%) vēl pati par sevi negarantē Skandināvijas labklājības līmeni. …