Valūtas tirgi ir oficiāli centri, kur notiek valūtas pirkšana un pārdošana uz piedāvājuma un pieprasījuma bāzes. Šie oficiālie institūti veic valūtas operācijas un uz līguma pamata ārvalstu banku operācijas. Galvenie „instrumenti” ir bankas vekselis, bankas čeks, bankas pārvedumi ar pasta un telegrāfa starpniecību. Bankas, kurām ir tiesības veikt valūtas operācijas, sauc par pilnvarotām, devīžu jeb valūtas bankām. Pie katras bankas ir īpaša valūtas nodaļa, kurā darbojas trīs veidu darbinieki: dīleri – speciālisti valūtas pirkšanas un pārdošanas operācijās; ekonomikas analītiķi, kuri prognozē un uzskaita valūtas kursa izmaiņas; menedžeri – veic valūtas operāciju uzraudzību. Valūtas tirgi ir vairāku veidu: pasaules, reģionālie un nacionālie. Pasaules valūtas tirgi ir koncentrēti finanšu centros: Londonā, Ņujorkā, Tokijā un citur un šo tirgu pakalpojumus plaši izmanto visā pasaulē. Reģionālajos un nacionālajos valūtas tirgos notiek tikai dažas noteiktas operācijas.
Valūtas operācijas paredz vienas valūtas apmaiņu pret citu, tāpēc nepieciešams noteikt valūtas kursu jeb valūtas kotēšanu.
Valūtas kurss ir vienas valsts nacionālās naudas vienības attiecība (cena) pret citas valsts naudas vienību. Izšķir pārdevēja valūtas kursu un pircēja valūtas kursu. Pārdevēja valūtas kurss – par kuru bankas valūtu pārdod, bet pircēja valūtas kurss – par kuru bankas valūtu pērk.
Starpība (marža) – atšķirība starp pārdošanas un pirkšanas kursu, tā kalpo par bankas izdevumu segšanas un peļņas avotu.…
