Dzejnieks un publicists Eduards Veidenbaums ir dzīvojis tikai 24 gadus (1867. 03. X – 1892. 24. V), bet sava īsā mūža laikā ir paspējis ieguldīt ievērojamu mantojumu latviešu literatūras vēsturē un zinātnē. Kaut arī ir zināmi tikai ap 80 Veidenbauma dzejoļu, tiem ir liela nozīme latviešu lirikā.
Diemžēl līdz mūsdienām nav saglabājies neviens Veidenbauma dzejoļa oriģināls, un ir pamats uzskatīt, ka tādi viņa dzejoļi, kādus mēs tos pazīstam, ir citu cilvēku pārveidoti un pārlaboti, jo viņi vēl neizprata pāri savam laikam domājošā dzejnieka ieviestās novitātes. Jau 1893. gadā viņa studiju biedrs Kārlis Kasparsons atzina: „(..) tāpat arī visu viņu dzejoļu, īpaši pašu labāko, klajā laišanai vēl nav pienācis īstais laiks.” Tas ir laikmets, kura literatūrzinātnes daļā Veidenbaumam vēl nav it kā vietas. Viņa brīvības un progresa alkstošais gars vēl bija par agru dzimis tā laika valdošajam seklumam, kas nepanesa Veidenbauma domu dziļumu un aso patiesumu. Bet arī viņa dzejas maniere vēl nav saprotama tajos laikos.
Eduards Veidenbaums plānveidīgi klasificēja vārdus pēc to sakņu līdzskaņiem un patskaņiem alfabētiskā secībā, meklēja atskaņas, kas rodas, saskaņojot nevis neakcentētās gala zilbes, bet gan uzsvērtās saknes zilbes, jo latviešu valodā saknes zilbes parasti netiek skaidri izrunātas. Tātad tās nav jāsaskaņo, bet gan uzsvērtās zilbes. Pēc četrdesmit - piecdesmit gadiem vēl Čakam bija jāizcīna atzinība tam, ka dzejas rindas var sasaukties ne tikai ar atskaņām, bet arī ar asonansi. Tas nebija iedomājams pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā, bet mūsdienās tas ir bieži pielietots dzejošanas veids. Lielākā daļa šādas pārgalvības no Veidenbauma dzejas ir izlabota, bet ne visa:
„Ja gribi tikt pie labas vietas,
Tad klanies, lokies, rokas laizi!
Gan citi sauc tās kauna lietas;
Par to nekas, kad nāk tik maize.
Veidenbaums arī pirmais latviešu oriģināldzejā iedrošinājās lauzt dzejoļa ritmu, kā to darīja viņa lirikas elks un skolotājs Heinrihs Heine. Veidenbaums šo paņēmienu lietoja, kad vēlējās akcentēt dzejoļa domas un noskaņas pretēju pavērsienu vai pievērst īpašu uzmanību kādam vārdam:
„Tauta, tauta, gaišā latvju tauta,
Slavas lauriem vaiņagota tu!
Brīvība no augšienes tev ir atļauta,
Centies izlietot šo brīvību!”
Protams, raitāk skan labotais variants „tev ļauta”, kas neizsit lasītāju no ritma, bet, manuprāt, Veidenbauma oriģinālvariants tieši ar šo negaidīto ritma maiņu un jauno uzsvaru daudz spēcīgāk izsaka dzejolī ietverto domu.
…
